Kazhes pierakstu burtnīca

Lai nerastos neskaidrības, uzreiz atzīšos, ka līdz beigām šo filmu nenoskatījāmies, bet aizbraucām no N*N mājās. Parasti šādā situācijā varētu vai nu nerakstīt par filmu (nav gūts pietiekams iespaids, kā nevērtē futbolistus, kas iznākuši laukumā pēdējās minūtēs) vai pateikt, ka filma bija mēsls un tāpēc ilgāk to skatīties nebija iespējams. Tomēr attiecībā uz "Udon" situācija ir gluži savādāka.
Šī filma ir japāņu dramēdija (drāma+komēdija), kura vēsta par grupiņu jauniešu, kas apzina vienas Japānas provinces makaronu iestādījumus (kuru tur ir tonnām). Galvenais varonis ir Kosuke Macuī, kas ir atgriezies no Amerikas, neguvis tur slavu kā stand up comedian, un tagad mēģina atpelnīt zaudēto Amerikā naudu, strādājot vietējā laikrakstā. Attiecību ziņā te centrā ir Kosukes attiecības ar viņa tēvu, kuras ir ļoti saspīlētas, un ar Kjoko, kura ir neveikla žurnāliste, ar kuru šis iepazīstas. Vai starp Kosuki un Kjoko kaut kas filmas beigās izveidojas, īsti nezinu, bet teorētiski tas varētu būt iespējams.
Filma rada diezgan neviennozīmīgu iespaidu - tā ir tāds tipisks plūstošais un nekur neskrienošais japāņu produkts, kurš nekur īpaši neskrien un kas netiecas tevi pārsteigt ar negaidītiem sižeta pavērsieniem. Proti - tai ir sava īpatnēja pasaule, tai ir savs šarms un to pat var nosaukt par skaistu. Un tomēr - tā nekur īpaši filmu nenoved, man kā skatītājam bišķi trūkst motivācijas to skatīties līdz beigām. Ar pusi šīs filmas man personīgi pietika - ilgāk man skatīties vairs nebija īpašas vajadzības. Domāju, ka ar mazliet vairāk kā stundu no šīs filmas man pietika. Viennozīmīgi japāņu filmas nav radītas, lai tās skatītos kompānijā un tās nav radītas "izklaidei", pat ja tās ir tikai komēdijas. Te vajag kaut kādu īpašu noskaņu, īpašus apstākļus, lai filmu varētu izbaudīt, bet vakar es tā nejutos, ka man to vajadzētu skatīties pilnā garumā.