Kazhes pierakstu burtnīca

"Dārzkopja gads" ir precīzi tāda grāmata, kā varētu gaidīt no tās nosaukuma - tā stāsta par to, kas gada laikā ir jādara dārzkopim. Tomēr te der būt piesardzīgam - šī grāmata nav paredzēta kā mācību līdzeklis dārzkopības iesācējiem, jo tā ir humoristisks miniatūru krājums. Tas tā, lai neiebrauktu auzās kā es ar "Sējas kalendāriem". Varu pastāstīt par Sējas kalendāriem - reiz man gadījās intervēt latviešu interneta dzejnieku Ontūnu Mazpisānu (kas pa šo laiku paspējis pārdēvēties par Mazpusānu - lai mazāk skandalozi skanētu). Un šis stāstīja, ka viņš padomju laikos bijis iesaistīts milzīgu tirāžu guvušajos Jāņa Jirgensona "Sējas kalendāros". Es tad nu padomāju - kas tas par man nezināmu pagrīdes disidentu izdevumu, bet izrādījās, ka "Sējas kalendāri" bija gluži vienkārši "sējas kalendāri", kuros rakstīts, kad sēt auzas, bet kad - pelavas. Pelavas gan laiakm nesēj.
Tātad Čapeka grāmata nav paredzēta, lai tu no tās gūtu kādus vērtīgus padomus, lai arī dzīves patiesības tajā, protams, ir ļoti daudz, jo zināms jau, ka pasaulē ne vella neaug tā kā vajadzētu, ka dārzkopja vēlmes un dārzkopja iespējas ir divas dažādas lietas, ka laika apstākļi ir vienalga kādi, tikai ne tādi, kādi būtu nepieciešami. Līdz ar to jāatzīst, ka pasmieties, šo grāmatu lasot, ir iespējams. Lai arī ne pārāk skaļi un ne pārāk regulāri. Apraksti ir ļoti labi veidoti un neapšaubāmi tie ir labākais, ko var gaidīt no "reālistiskas" grāmatas par dārzkopības ikdienu - te nav nekā fenomenāli neticama, neiespējama vai negaidīta. Līdz ar to vērtējumu šajā gadījumā nevajag uzskatīt par sliktu - šajā kategorijā tas ir maksimālais iespējamais. Lasīt var, lasīt ir viegli, var pat pārlasīt, bet nopietnā teikumā kopā ar vārdu "klasika" es šo grāmatu neiesaistītu.