The Top

Piekto dienu (darba) pēc kārtas klausos The Cure. Sāk jau mazliet piegriezties (pēc pirmās dienas). Dīvaini, ka pat nebūdami īpaši depresīvi noskaņoti, viņi tomēr mani nespēj īpaši ieinteresēt. It īpaši jau nu ar albūmu, kas pat grupas fanu vidū par īpaši labu uzskatīts nevar un kuram Allmusic Guide (sen uz to neesmu atsaucies, ne?) ielicis tikai divas zvaigznītes. Dažas dziesmas gan patiesībā ir tīri klausāmas - piemēram, "Birdmad girl" (starp citu, diezgan traka dziesma), tajā Smits dzied sekojošo:
Oh I could be
A polar bear
Oh I could be
A polar bear
But it`s impossible

Interesanti, vai ne? Vispār šis ieraksts ir tāds stipri vien eksperimentāls un netriviāls pēc grupas standartiem, te vairs nevar runāt par noteiktu stilu, par noteiktu Roberta Smita vīziju - kā raksturot tādu dziesmu kā "Give me it", es pat nezinu (tā, kā apgalvo eksperti, ir pirmā neķītrā dziesma šīs grupas vēsturē - tās tekstā tik skaidri ir aprakstīts blowjob, ka skaidrāk laikam viņi arī nevarētu, turklāt vēl tāds stipri vardarbīgs blowjob, un muzikāli šī dziesma ļoti labi atbilst savam saturam). Citas dziesmas nav tik trakas, un vairākas no tām ir pat gluži tradicionālā ziņā melodiskas, kā piemēram, "The Caterpillar" un "Piggy in the mirror". Iespējams, ja šī grupa nebūtu The Cure, šis albūms man pat patiktu ievērojami labāk, bet situācija ir tāda, ka man viņi ir piegriezušies un ka es nespēju pret viņiem būt īpaši iejūtīgs. Lai viņi iet ieskrieties!
2007-09-05
6.6
comments powered by Disqus