Kazhes pierakstu burtnīca

Ar "Powerage", kā vēsta mūzikas literatūras annāles, iesākās AC/DC zelta ēra, kas ilga veselus trīs albūmus. Tomēr uz divu sev sekojošo ierakstu fona "Powerage" lielākoties paspīdēt nevar - tomēr tas nav nedz pirmais Braiena Džonsona albūms ar AC/DC, nedz Bona Skota pēdējais. Taču tam nevajadzētu kļūt par šķērsli, lai tu varētu izbaudīt šos ne pārāk intelektuālos austrāliešus visā viņu sniegtā rokenrola pilnībā.
"Rock`n`roll Damnation" varbūt izklausās mazliet pēc "It`s a long way to the top", bet kura AC/DC dziesma gan neizklausās pēc visām citām AC/DC dziesmām? Šī jau nu nebūs tā grupa, kas tevi centīsies pārsteigt katrā krustojumā. Šī būs tā grupa, kura liks tev kratīt dibenu ka latiņamerikāņu vieglas uzvedības sievietei. Un par to nevajag kaunēties! Nē, tev nav jākaunās, ka Bons Skots, brāļi Jangi un pārējie grupas dalībnieki (kuri nav tā vērti, lai viņu vārdus apskatītos kādā interneta resursā) tev liek piedzerties kā lopam un nosmakt pašam savos vēmekļos. Tas taču ir īstais rokenrols!
Patiesībā gan tieši šis albūms nav nemaz tik "īsts" rokenrols - AC/DC vairākos citos ierakstos ir bijuši ātrāki un mežonīgāki. Vairums "Powerage" dziesmu ir vidējā tempā. Vai par mežonīgu varētu saukt ierakstu, kurā ir sešas minūtes ilgā "Down Payment Blues", kas patiešām ir diezgan blūzisks gabals? Taču AC/DC tāpēc ir AC/DC un tāpēc mēs viņus mīlam, ka Anguss Jangs ir viens traks soliņu meistars un kopā ar brāli viņš veido vienu no spēcīgākajiem ģitāruzbrukuma duetiem *ever*, ko visā pilnībā viņi demonstrē "Riff Raff" pirmajās divās instrumentālajās minūtēs, bet līdz ar Skota iesaistīšanos visā šajā izrādē, troksnis kļūst vēl lielāks, enerģijas un seksualitātes līmenis vēl augstāks un tev nākas atzīt - jā, AC/DC ir īstā manta! Viņi ir no tām grupām, kas ar savu vienveidību tāpat nespēj apnikt, jo viņiem piemīt kaut kādas tik īpatnējs šarms, kas liek viņiem manās acīs "elevēties" pāri tūkstošiem līdzīga stila grupu.