Kazhes pierakstu burtnīca

Brūsa Springstīna albūms "Born in the USA" ir tik liels, ka manā saitā tas acīmredzami neietilpst. Tas ir tik grandiozs, ka par to runāt vispār nebūtu pieklājīgi. Tas ir tik epohāls, tik dižens, ka man par to rakstīt nevajadzētu. Un tomēr es rakstīšu.
Tātad, šis ir tas pats ieraksts, par kuru fanoja Ronalda Reigana administrācija un kura dziesmas šie gribēja izmantot savā priekšvēlēšanu kampaņā. Un šis ir tas pats ieraksts, par kuru Brūss Reiganam un ko atbildēja, ka viņi varētu palasīt arī dziesmu tekstus un ka tad viņi saprastu, ka Brūss nav ar viņiem vienā nometnē.
Bet kā tas gadījās, ka republikāņi uztvēra Brūsu par savas nometnes piekritēju? Gluži vienkārši - klausoties patosaino un Superbowl`iskas asociācijas radošo šī albūma tituldziesmu neko citu kā neveslīgu imperiālistisku patriotismu iedomāties nevar. Un pie joda tur Brūsa ironijas pilnie teksti - melodija ir pārāk pacilājoša, piedziedājums - pārāk varens, lai tu aizdomātos par tādiem sīkumiem kā dziesmas aktuālais messidžs. Šī dziesma domājams ne tikai man asociējas ar pilnā rīklē izkliegtu "Born in the USA", Amerikas karogam plīvojot, to nekādi nevar salīdzināt ar, teiksim, Alice Cooper "Lost in America", kurai saturiski ir līdzīga tematika, bet kurā tev nav jācīnās ar vēlmi priekā sist plaukstas, mēģinot saprast dziesmas saturu.
Cik var saprast, citas šī ieraksta dziesmas savā būtībā arī ir drūmas un liriskas, bet skanējuma ziņā tu to nenojautīsi - vai klausoties vienkāršo country stilā ieturēto "Darlington County" ar tās saldajiem sha-la-la-la piedziedājumā, tu iegaumē, ka Brūss dzied arī šādas rindas:

Little girl sitting in the window
Aint seen my buddy in seven days
County man tells me the same thing
He dont work and he dont get paid

Laikam arī "Working on the highway" ir drūma dziesma, tā vismaz varētu domāt, bet tā neizklausās. Drīzāk tā izklausās pēc kādas Boba Riversa parodijas un nevis pēc liriska stāstījuma par kādu dzīves pabērnu, par kādiem Brūss parasti dzied. Nevar arī nepieminēt, ka kā jau autentiskā astoņdesmito gadu ierakstā, melodijas šeit lielākoties balstās uz vienas-divām notīm, visur skan lieliskas bungumašīnas un sintezatori, kas mūsdienās šķiet diezgan komiski. Par slaveno tituldziesmu reiz ņirgājās arī Stefan Raab, apgalvojot, ka izņemot Pink "Get the Party Started" tā esot vienīgā viņam zināmā dziesma, kuras melodijā izmantots vesels viens (!) ģitāras akords.
Un joks ir tāds, ka patiesībā jau šīs dziesmas ir tādas stilīgas, lipīgas kompozīcijas - "Dancing in the Dark", piemēram, ir ļoti līdzīga Bilija Džoela "We didn`t start the fire". Vienīgais, kas šis ieraksts nav - tas ir politisks vēstījums, jo ir acīmredzami, ka tā "gudrie" teksti patiesībā ir tikai acu aizmālēšana, lai vecie fani nepārmestu "Bosam" pārdošanos, bet varētu joprojām justies inteliģenti, lai arī faktiski šajā ierakstā Boss nav ne par mata tiesu labāks par to pašu kritiķu izsmieto Džoelu.