Kazhes pierakstu burtnīca

Reti kad kāds rokmūzikas albūms dod iespēju atstāstīt tā sižetu, bet šis ir tieši tas gadījums. Un tomēr es to neatstāstīšu, jo nekāds dižais šis sižets nav. Tas stāsta par kādu puisi vārdā Džimijs, kuram ne īpaši labi sokas dzīve, un kurā sadzīvo četras dažādas personības, bet neko vairāk es neteikšu.
Vairāk mani tomēr interesē šī albūma muzikālā un nevis tekstuālā puse, neesmu jau nekāds poētikas cienītājs. Un te jāsaka, ka es īsti pats sevi saprast nevaru. Ja salīdzina ar "Tommy", šajā ierakstā ir daudz mazāk klasisku kompozīciju, lai arī vairākas no tām tāpat ir lieliskas - tādi gabali kā "The Punk and the Godfather", "Dr. Jimmy" vai "Love, Reign O`er Me" ir gana iespaidīgi, lai šis ieraksts nebūtu tikai viens no The Who albūmiem. Tas ir viens no The Who Albūmiem - un tā jau ir pavisam cita lieta. Starp citu, "Dr. Jimmy" ir viena maksimāli neķītra dziesma. Šis pants vien ir kā vērts:

You say she`s a virgin.
I`m gonna be the first in.
Her fellah`s gonna kill me?
Oh fucking will he.

Vispār man šajā ierakstā stabili labāk pie sirds iet roķīgās dziesmas un nevis liriskās, lai arī tās patiesībā ir diezgan tipiski the Who produkti un visvairāk līdzinās tieši "Tommy".
Un tomēr kaut kas šajā ierakstā vismaz manā gadījumā īsti nenostrādā. It kā Daltrijs rēc pilnā rīklē un ir, iespējams, savā labākajā formā. Taunshens plēš vienu majestātisku solo pēc otra. Envistla bass visur ir vietā, bet trakais Kīts Mūns plosās kā normālam trakam Keitam Mūnam būtu jāplosās. It kā viss ļoti labi saskan, bet...
kaut kas man te nepatīk. Vai nu par daudz sintezatoru. Vai nu par daudz lirisko momentu. Vai nu par daudz patosaino momentu. Bet tā īsti tas viss nestrādā. Es labprāt teiktu, ka esmu sajūsmā, bet neesmu. It kā katra dziesma atsevišķi ir laba, bet kopums - nav tur tās grandiozuma sajūtas, kuru man gribētos just.