Pleasure at Her Majesty`s
"Pleasure at Her Majesty`s" ir nosaukums, kas tika dots pirmajam lielajam angļu komiķu labdarības pasākumam Amnesty International organizēto pasākumu ietvaros. Šajā pasākumā piedalījās pieci no sešiem Monty Python dalībniekiem (bez Erika Aidla), visi trīs The Goodies, Pīters Kuks, Neil Innes no "Bonzo Dog Doo-Dah Band" (un The Rutles), Alans Benets un citi. Šis pasākums kļuva par ievadu daudziem citiem un lielā mērā tas kalpoja par ciltstēvu arī analoģiska stila rokmūzikas koncertiem, kurus tik ļoti iemīļoja Bobs Geldofs un Bono.
Taču man, cik liels angļu humora fans es lai arī nebūtu, nākas teikt, ka šī 70 minūšu programma gluži čurāt aiz sajūsmas tēju mani piespiest nevarētu. Un tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, te būtu jārunā par skaņas kvalitāti, kas šajā ierakstā ir baisi zema (kas gan nav brīnums, jo tas oriģināli bija TV pasākums, kas nav izdots DVD formātā). Otkārt, nebūt ne visi skeči nostrādā diez ko labā līmenī.
Pat pasākumu ievadošais beigtā papagaiļa skečs man lika vilties, lai arī tajā piedalījās autentiskie dalībnieki - Maikls Peilins un tas otrs tips, kura vārdu nepieminēšu. Vaina tāda, ka šeit viņi bišķi par traku uzspēlē + balstās uz to, ka publikai skečs ir pazīstams un ka tā smiesies neatkarīgi no tā pasniegšanas veida. Tas man personīgi īsti nepatika. Muzikālie priekšnesumi tādi kā "Spunk!" vai "Funky Gibbon" (pēdējo izpildīja The Goodies, liekot man apšaubīt, ka viņu materiāls varētu mani īpaši interesēt) arī lielākoties nekādas smieklu baktērijas manī neieviesa.
Taču ne viss te bija slikts - Pītera Kuka Ogļrača monologs bija lielisks, tāpat labi tika izspēlēta Monty Python tiesas aina ar to pašu Pīteru Kuku sērijveida garīdznieku slepkavas lomā, Alans Benets bija ok (ja būtu labāk saklausāms, ko viņš saka, būtu vairāk nekā ok) un Nīla Innsa "Protest Song" bija tik eleganta Boba Dilana stila dziesma, ka man vienkārši nākas kārtējo reizi izteikt apbrīnu par viņa spējām humorroka žanrā.
Kopsavilkuma daļā gribu pateikt, ka šis raidījums nav iekļaujams obligātajā angļu humora programmā "normālajiem" kino skatītājiem, bet atsevišķi tā fragmenti ir patiešām lieliski. Un vismaz man gribētos redzēt kaut ko vairāk no Pītera Kuka repertuāra (šajā sakarā droši vien būtu vērts dabūt "Peter Cook & Co").
Taču man, cik liels angļu humora fans es lai arī nebūtu, nākas teikt, ka šī 70 minūšu programma gluži čurāt aiz sajūsmas tēju mani piespiest nevarētu. Un tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, te būtu jārunā par skaņas kvalitāti, kas šajā ierakstā ir baisi zema (kas gan nav brīnums, jo tas oriģināli bija TV pasākums, kas nav izdots DVD formātā). Otkārt, nebūt ne visi skeči nostrādā diez ko labā līmenī.
Pat pasākumu ievadošais beigtā papagaiļa skečs man lika vilties, lai arī tajā piedalījās autentiskie dalībnieki - Maikls Peilins un tas otrs tips, kura vārdu nepieminēšu. Vaina tāda, ka šeit viņi bišķi par traku uzspēlē + balstās uz to, ka publikai skečs ir pazīstams un ka tā smiesies neatkarīgi no tā pasniegšanas veida. Tas man personīgi īsti nepatika. Muzikālie priekšnesumi tādi kā "Spunk!" vai "Funky Gibbon" (pēdējo izpildīja The Goodies, liekot man apšaubīt, ka viņu materiāls varētu mani īpaši interesēt) arī lielākoties nekādas smieklu baktērijas manī neieviesa.
Taču ne viss te bija slikts - Pītera Kuka Ogļrača monologs bija lielisks, tāpat labi tika izspēlēta Monty Python tiesas aina ar to pašu Pīteru Kuku sērijveida garīdznieku slepkavas lomā, Alans Benets bija ok (ja būtu labāk saklausāms, ko viņš saka, būtu vairāk nekā ok) un Nīla Innsa "Protest Song" bija tik eleganta Boba Dilana stila dziesma, ka man vienkārši nākas kārtējo reizi izteikt apbrīnu par viņa spējām humorroka žanrā.
Kopsavilkuma daļā gribu pateikt, ka šis raidījums nav iekļaujams obligātajā angļu humora programmā "normālajiem" kino skatītājiem, bet atsevišķi tā fragmenti ir patiešām lieliski. Un vismaz man gribētos redzēt kaut ko vairāk no Pītera Kuka repertuāra (šajā sakarā droši vien būtu vērts dabūt "Peter Cook & Co").
2007-10-25
comments powered by Disqus