Kazhes pierakstu burtnīca

Jāsecina, ka manā krājumā ir diezgan daudz Erika Kleptona albūmu. Tik daudz, ka es varētu teikt, ka man ir gandrīz visi viņa albūmi. Vai tuvu tam, precīzi šobrīd noskaidrot grūti.
"Another Ticket" is another of his records. Šāda frāze te noteikti būtu vietā. Un tāpat vietā būtu pateikt, ka tas izklausās gluži savādāk nekā tie Kleptona albūmi, ko esmu klausījies pēdējā laikā (galvenokārt - vēlāki 80to gadu ieraksti). Vai kādā vēlīnākā viņa ierakstā atrastos vieta tādai kompozīcijai kā "Rita Mae", kas faktiski ir viens garš ģitārsolo (turklāt lielisks ģitārsolo) maniakālas bungošanas pavadījumā? Diez vai atrastos. Vai astoņdesmito vidū Kleptons spētu sacerēt kaut ko vienā kvalitātes līmenī ar šo albūmu ievadošo "Something Special", kas varbūt ir tikai viena no daudzajām Kleptona blūzā balstītajām pusbalādēm. Bet varbūt šī dziesma ir kaut kas vairāk. Vismaz tīri emocionāli tā noteikti ir kaut kas lielāks. Vai Fils Kolinss viņam varētu palīdzēt radīt "I Can`t Stand It"? Patiesībā varbūt arī varētu, jo šīs dziesmas ritmā ir kaut kas no disko, bet nekas, Fils Kolinss arī ir godājams mūziķis. Protams, ne jau disko ir tas, kā dēļ Kleptons tiek mīlēts kopš sešdesmito vidus. Viņu mīl viņa pirkstu dēļ. Viņš pats varbūt domā, ka galvenā viņa vērtība ir patīkamajā un neuzmācīgajā balss tembrā vai viņa spējā sacerēt vienkāršas blūziskas dziesmas, bet patiesībā par to visu droši vien vairums Kleptona mīļotājiem būtu nospļauties. Ne jau tur ir viņa spēks.
Kas gan šajā ierakstā ir ļoti labi - tas ir visas Kleptona grupas skanējums, kas šeit ir dzīvs un pilnīgs, gluži kā viņa jaunības dienās. Te patiešām var just, ka viņš nav studijā iegājis ar kaut kādiem par fiksētu maksu noalgotiem darboņiem, bet ka ierakstā piedalās ieinteresēti mūziķi, kuru vidū, protams, it īpaši ir jāizceļ bundzinieks, kas viņš lai arī nebūtu. Un pats Kleptons, kurš varbūt īpaši savas jamming un improvizācijas spējas lietā šeit neliek (izņemot jau pieminēto Rita Mae, kas kopdarbībā ar Džeku Brūsu un Džindžeru Beikeru droši vien būtu kļuvusi par megamonstrozu klasisku kompozīciju), taču viņš arī neatkāpjas pārāk tālu fonā, neaizēnojot sevi ar muļķīgiem skaņas efektiem un mūsdienu tehnoloģiju iespējām. Šis ir godīgs Erika Kleptona albūms, un tas pēc definīcijas nevar būt slikta lieta.