Kazhes pierakstu burtnīca

Neatceros, kad pēdējo reizi es jutos tik garlaikots kā lasot Airisas Mērdokas "Nejaušību cilvēku". Airisa Mērdoka taču skaitās viena no top pagājušā gadsimta rakstniecēm, kāpēc tad tik daudzi viņas darbi ir citu viņas darbu atgremojums un kāpēc tikai paretām viņai izdodas mani pārliecināt par viņas patiešām ievērojamajiem talantiem?
Ko es varu pārmest šim romānam? Pirmkārt, ka tas ir tāds pats kā gandrīz visi viņas darbi, ko esmu lasījis (vienīgi "Melnais princis" būtiski atšķiras uz kopējā fona). Otrkārt, kā tas viņai ir raksturīgs, šis romāns ir pārāk garš. Treškārt - pārāk daudz personāžu. Kas tas ir par sviestu, ka romānā ir kādi divdesmit "centrālie" varoņi, kuru likteņgaitām man kā lasītājam varētu sekot? Turklāt lielākā viņu daļa nav īpaši saistoši.
Atstāstīt romāna sižetu šeit es pat nezinu, vai būtu iespējams. Varētu teikt, ka tas ir romāns par attiecību un dzīves problēmam Anglijas vidējās-augstākās aprindās 60-tajos gados. Katrs personāžs ir kādā iemīlējies, katram no viņiem ir kaut kādas zināmas psihiskas (vai nepsihiskas) novirzes no normas, vairāki no viņiem ir kaitinoši gauduļi un ņuņņas. Vispār - baisi. Un nekas vērā ņemams nenotiek. Ja viņi būtu romāna garumā pa vienam apmiruši, tas noteikti nebūtu nekāds dižais zaudējums nedz sabiedrībai kopumā nedz kādam individuāli.
Ja to nebūtu rakstījusi tāda respektabla rakstniece kā Mērdoka, es pat būtu gatavs pateikt, ka šis romāns ir diezgan lubenisks, taču patiesībā - kāpēc lai es to neteiktu? Pat rakstot par to man nāk virsū žāvas.