Mother Night
Redz - man izdevās savā īpašumā iegūt vēl vienu no Kurta Vonnegūta romānu ekranizācijām! Šoreiz - "Māti nakti" ar Niku Nolti galvenajā lomā.
Šajā filmā Nolte spēlē Hovardu V. Kempbelu jaunāko - amerikāņu dramaturgu, kas kļuvis par vadošu nacistiskās Vācijas propogandas ministrijas darbinieku un vienlaikus ir ASV aģents. Filma ļoti godprātīgi turas pie romāna satura, līdz ar to diez vai to šeit būtu vietā pārstāstīt. Filma (tāpat kā grāmata) ir interesanta kādā ziņā - Kempbelam pašam ir grūti sevi identificēt kā aģentu vai kā kara noziedznieku, jo savā ziņā viņš abām valdībām kalpo godīgi un uzticīgi un viņa nopelni ir lieli abos virzienos. Šādu tematiku, kad aģentam ir grūti atrauties no savas infiltrētās noziedzīgas organizācijas, esmu redzējis arī citās filmās - spilgtākais piemērs te būtu "Donnie Brasco" ar Džoniju Depu galvenajā lomā. Tā arī ir viena no romāna/filmas spārnotajām frāzēm: "You must be careful what you pretend to be because in the end you are who you`re pretending to be." Manuprāt - ļoti skaisti to Vonnegūts pateicis. Un otrs citāts par šo pašu tēmu, frāze, ko Kempbelam izsaka viņa sievastēvs, kas visus kara gadus turējis Kempbelu aizdomās kā amerikāņu spiegu: "Now I don`t care about it anymore because even if you were a spy you couldn`t have served the enemy as well as you served us."
Otra sižeta līnija (vai pareizāk sakot - tā pati) ir saistīta ar Kempbela personīgo dzīvi un neizbēgamo secinājumu, ka viņa un Helgas "Reich der Zwei" (divu valsts) ir kopš sākta gala lemta neveiksmei cīņā ar lielākām valstīm (filmā, starp citu, neparādās iesauka, ko sev pats romānā iedevis Kempbels - Monogāmais Kazanova).
Nezinu, vai cilvēkam, kas nav lasījis "Māti nakti", šī filma patiks tikpat ļoti kā man. Vai viņam tikpat komisks šķitīs The Black Führer of Harlem, vai viņš uztvers Kempbela komisko traģēdiju un vai viņš jutīsies tik aizkustināts, kad uz sekundi kā vienkāršs garāmgājējs kadrā parādīsies pats Kurts Vonnegūts. Es nezinu, vai tev šī filma varētu nozīmēt to pašu, ko man. Bet patiesību sakot man tas ir gluži vienaldzīgi, jo man tā ir skaists, skumjš un neaizmirstams kino par cilvēku, kas ir pasaules lielākās organizācijas - "The Brotherhood of the Walking Wounded" - biedrs. Šī organizācija, kā skaidro Kempbelam viņa draugs - krievu spiegs Džordžs Krafts (Jona Potapovs) - ir tāda, kuras eksistenci tu neapzinies, pirms nekļūsti par tās biedru, un tās biedra karti tu saņem zaudējis vienīgo lietu, kas tavai dzīvei piešķir jēgu.
Un nobeigumā - ļoti savdabīgs risinājums šajā filmā - Hovardu Kempbelu bērnībā atveido Nika Noltes dēls.
Šajā filmā Nolte spēlē Hovardu V. Kempbelu jaunāko - amerikāņu dramaturgu, kas kļuvis par vadošu nacistiskās Vācijas propogandas ministrijas darbinieku un vienlaikus ir ASV aģents. Filma ļoti godprātīgi turas pie romāna satura, līdz ar to diez vai to šeit būtu vietā pārstāstīt. Filma (tāpat kā grāmata) ir interesanta kādā ziņā - Kempbelam pašam ir grūti sevi identificēt kā aģentu vai kā kara noziedznieku, jo savā ziņā viņš abām valdībām kalpo godīgi un uzticīgi un viņa nopelni ir lieli abos virzienos. Šādu tematiku, kad aģentam ir grūti atrauties no savas infiltrētās noziedzīgas organizācijas, esmu redzējis arī citās filmās - spilgtākais piemērs te būtu "Donnie Brasco" ar Džoniju Depu galvenajā lomā. Tā arī ir viena no romāna/filmas spārnotajām frāzēm: "You must be careful what you pretend to be because in the end you are who you`re pretending to be." Manuprāt - ļoti skaisti to Vonnegūts pateicis. Un otrs citāts par šo pašu tēmu, frāze, ko Kempbelam izsaka viņa sievastēvs, kas visus kara gadus turējis Kempbelu aizdomās kā amerikāņu spiegu: "Now I don`t care about it anymore because even if you were a spy you couldn`t have served the enemy as well as you served us."
Otra sižeta līnija (vai pareizāk sakot - tā pati) ir saistīta ar Kempbela personīgo dzīvi un neizbēgamo secinājumu, ka viņa un Helgas "Reich der Zwei" (divu valsts) ir kopš sākta gala lemta neveiksmei cīņā ar lielākām valstīm (filmā, starp citu, neparādās iesauka, ko sev pats romānā iedevis Kempbels - Monogāmais Kazanova).
Nezinu, vai cilvēkam, kas nav lasījis "Māti nakti", šī filma patiks tikpat ļoti kā man. Vai viņam tikpat komisks šķitīs The Black Führer of Harlem, vai viņš uztvers Kempbela komisko traģēdiju un vai viņš jutīsies tik aizkustināts, kad uz sekundi kā vienkāršs garāmgājējs kadrā parādīsies pats Kurts Vonnegūts. Es nezinu, vai tev šī filma varētu nozīmēt to pašu, ko man. Bet patiesību sakot man tas ir gluži vienaldzīgi, jo man tā ir skaists, skumjš un neaizmirstams kino par cilvēku, kas ir pasaules lielākās organizācijas - "The Brotherhood of the Walking Wounded" - biedrs. Šī organizācija, kā skaidro Kempbelam viņa draugs - krievu spiegs Džordžs Krafts (Jona Potapovs) - ir tāda, kuras eksistenci tu neapzinies, pirms nekļūsti par tās biedru, un tās biedra karti tu saņem zaudējis vienīgo lietu, kas tavai dzīvei piešķir jēgu.
Un nobeigumā - ļoti savdabīgs risinājums šajā filmā - Hovardu Kempbelu bērnībā atveido Nika Noltes dēls.
2007-11-05
comments powered by Disqus