Kazhes pierakstu burtnīca

Kloda Leluša "Vīrietis un sieviete" gluži iespējams, ka ir viena no tām filmām, kuru māksliniecisko vērtību ievērojami aizsedz tās "sabiedriskais statuss". Tā vismaz skaitās, ka sešdesmito gadu jaunatnei "Vīrietis un sieviete" savulaik bija viena no lielākajām filmām *ever* un it īpaši tas attiecas uz tā laika Dzelzs priekškara valstīm, kurās franču kino tomēr spēja kaut cik pārvarēt ideoloģijas uzliktos tabū un ieskatīties pašu kino liegtajā seksualitātē.
Šī filma pasaules slavu atnesa franču sešdesmito-septiņdesmito gadu smukulim Žanam Luī Trintiņjanam, Anukai Emē tā atnesa Oskara nomināciju, pati filma tika Oskarota kā labākā ārzemju filma un tā tālāk.
Bet kas šī filma ir 2007.gadā? Ko tā var piedāvāt skatītājam, kas dzimis daudzus gadus pēc tās iznākšanas? Pirmkārt, tā ir diezgan tipisks franču New Wave produkts - ar lielām pauzēm dialogos, "jauno morāli", pārejām starp melnbaltiem, sepia tonētiem un krāsainiem filmas fragmentiem, dažādu ainu samontēšanu vienu otrā un visvairāk - ar lielisku mūziku, ko sacerējis Frānsiss Lē. Operatora darbība arī te nav gluži pati konvencionālākā - iespējams, ka tā ir pirmā filma ar aktīvu kameras kratīšanās izmantošanu, radot skatītājiem reālāku mašīnas braukšanas izjūtu.
Filmas sižets patiesībā ir gaužām rudimentārs. Viņa ir kino scenāriju daļas darbiniece, viņš - sacīkšu braucējs. Abi - atraitņi. Viņi iepazīstas, kad viņš piedāvā viņu savā mašīnā aizvest uz Parīzi no internātskolas, kurā mācās viņu abi bērni.
Īsti vairāk ko par sižetu teikt, es pat nezinu.
Ja godīgi, īpaši aizraujoši šādu kino skatīties nav - pārāk maz darbības, pārāk vienmuļi un pārāk bezmērķīgi. Tiesa, tā jau ir jaunā viļņa kopīga iezīme. Tolaik tāda bija mode. Ja filmā nebūtu tik lieliska mūzika, es vispār neko īpaši pozitīvu par to pateikt nevarētu - tikai tāpēc vien, ka filma ir ietekmīga, tā nekļūst par labu. Bet ar visu to īsti augstāk par viduvēju vērtējumu tai piešķirt nevaru.