Alu cilvēks
Šo apskatu vēlos iesākt ar pateicības vārdiem Artūram no Jaffa, kurš savā blogā rīkoja "konkursu" (bez pēdiņām te neiztikt), kurā varēja dabūt bezmaksas biļetes uz "Alu cilvēku". Zinot manus paradumus, diez vai es citādi "Alu cilvēku" būtu devies noskatīties. Bet tā mēs abi ar Lienču 14.novembra vakaru pavadījām Jāņa Jarāna sabiedrībā.
Pirmā atruna: par šo teātra monoizrādi iepriekš biju dzirdējis ļoti slavinošus vārdus no N&N, taču es jau vienmēr cenšos būt "alternatīvs", tāpēc slavinoši vārdi man bijuši nebijuši. Otrā atruna: līdz apmēram 10 minūšu pagātnei nezināju, ka "Defending the Caveman" ir starptautisks teātra fenomens. Biju domājis, ka tas ir latviešu projekts, bet izrādījās - lokalizācija. Nezinu, vai tas kaut kā ietekmē manu spriedumu, drīzākais, ka nē. Trešā atruna: man nekad nav simpatizējis Jānis Jarāns (šīs izrādes vienīgais aktieris vakar vakarā), un tur es neko nevaru padarīt, cik ļoti es lai arī necenstos. Ceturtā (un pēdējā) atruna: mēs sēdējām Maskavas nama lielās zāles pēdējā rindā, kurā krēsli nebija tāda standarta kā citiem un droši vien tā bija speciālā "blogeru" rinda, vismaz apkārt sēdošie cilvēki bija gados jauni un ārēji izskatījās pēc blogotājiem.
Tātad: "Alu cilvēks" ir humoristiska lekcija/viena cilvēka izrāde par atšķirībām starp vīrieti un sievieti, kuras droši vien centrālā doma ir tajā, ka vīrietis ir no dabas mednieks, bet sieva - vācēja. Un tas tiek apspēlēts dažādās situācijās un uz dažādiem piemēriem.
Pirmajās kādās desmit minūtēs es droši vien nepasmaidīju pat ne vienu reizi - ievads bija gaužām nesmieklīgs un lielākā daļa joku aizgāja totāli garām. Tālāk situācija sāka uzlaboties un man nākas atzīt, ka daudz kas no Jarāna teiktā bija gaužām trāpīgs. Tiesa, arī labākajās minūtēs kāda puse joku man pagāja garām neatskatoties - bišķi par daudz atkārtošanās un bišķi par daudz dropēšanas joku. Droši vien tas, ka sēdējām pašā aizmugurē, tomēr bija labi - redzēt Jarānu pārāk tuvu man diez vai gribētos, kā nekā viņa brenda humors man nekad nav gājis pie sirds.
Kopumā "Alu cilvēkā" pavadīto vakaru nenožēloju, bija pietiekami interesanti un pašreflektējoši.
Pirmā atruna: par šo teātra monoizrādi iepriekš biju dzirdējis ļoti slavinošus vārdus no N&N, taču es jau vienmēr cenšos būt "alternatīvs", tāpēc slavinoši vārdi man bijuši nebijuši. Otrā atruna: līdz apmēram 10 minūšu pagātnei nezināju, ka "Defending the Caveman" ir starptautisks teātra fenomens. Biju domājis, ka tas ir latviešu projekts, bet izrādījās - lokalizācija. Nezinu, vai tas kaut kā ietekmē manu spriedumu, drīzākais, ka nē. Trešā atruna: man nekad nav simpatizējis Jānis Jarāns (šīs izrādes vienīgais aktieris vakar vakarā), un tur es neko nevaru padarīt, cik ļoti es lai arī necenstos. Ceturtā (un pēdējā) atruna: mēs sēdējām Maskavas nama lielās zāles pēdējā rindā, kurā krēsli nebija tāda standarta kā citiem un droši vien tā bija speciālā "blogeru" rinda, vismaz apkārt sēdošie cilvēki bija gados jauni un ārēji izskatījās pēc blogotājiem.
Tātad: "Alu cilvēks" ir humoristiska lekcija/viena cilvēka izrāde par atšķirībām starp vīrieti un sievieti, kuras droši vien centrālā doma ir tajā, ka vīrietis ir no dabas mednieks, bet sieva - vācēja. Un tas tiek apspēlēts dažādās situācijās un uz dažādiem piemēriem.
Pirmajās kādās desmit minūtēs es droši vien nepasmaidīju pat ne vienu reizi - ievads bija gaužām nesmieklīgs un lielākā daļa joku aizgāja totāli garām. Tālāk situācija sāka uzlaboties un man nākas atzīt, ka daudz kas no Jarāna teiktā bija gaužām trāpīgs. Tiesa, arī labākajās minūtēs kāda puse joku man pagāja garām neatskatoties - bišķi par daudz atkārtošanās un bišķi par daudz dropēšanas joku. Droši vien tas, ka sēdējām pašā aizmugurē, tomēr bija labi - redzēt Jarānu pārāk tuvu man diez vai gribētos, kā nekā viņa brenda humors man nekad nav gājis pie sirds.
Kopumā "Alu cilvēkā" pavadīto vakaru nenožēloju, bija pietiekami interesanti un pašreflektējoši.
2007-11-14
comments powered by Disqus