Kazhes pierakstu burtnīca

Ziedošs ķiršu dārzs. Geišas. Samuraji ar zobeniem kā mākslasdarbiem. Akmens dārzs. Sumo cīkstoņi. Tējas dzeršanas rituāli. Vēdekļi. Haikas. Mitsubishi. Tipiskas asociācijas ar Japānu.
Vai tev Japāna asociējas ar hardcore pankmetāla grupu Bastard un tās albūmu "No hope in here"? Ja jā, tad tu esi patiešām oriģināls jaunietis.
Vispār jau tas ir oriģināli - fanot par japāņu hardcore, ne katrs uz to ir spējīgs, tas liecina par zināmu individualitāti un savdabīgu personību, bet tas nav tik vienkārši kā varētu vēlēties. Pirmkārt, es vispār neesmu šāda stila trešiska hardcore cienītājs - viena lieta ir panciskais hardcore, bet metāliskais - kaut kas pavisam cits. Otrkārt, šī mūzika ir diezgan pretīga un liek man atcerēties manus pirmā desmita MP3 diskus un tajos mītošos metāla ierakstus. Treškārt, šajā mūzikā nav pilnīgi nekā, kas kaut kādā mērā asociētos ar Japānu (es gan nevaru iedomāties, kā izskatās japāņu hardcore metāla grupas dalībnieki).
Īstenībā es nesaprotu cilvēkus, kas fano par šādu mūziku - tā ir tik mežonīga, ka tās pavadījumā pat ārdīties nav īsti iespējams. Ja nu vienīgi totālā pālī spārdīt ar kājām kādu no savas kompānijas biedriem. Tikai jāspārda ļoti ātri. Patiesībā brīžiem jau tas sāk vilkt vairs ne uz hardcore, bet uz tādu Anal Cunt stila grindcore, tikai bez A.C. slimā humora - tas ir vienkārši pretīgi un ne vairāk. Piemēram, dziesma "Tragic Insane", kuras ievadā grupas dziedātājs ne īsti rēc, ne īsti sēc, ne īsti vemj. Par ko viņi dzied, es pat nenojaušu - nekur web`ā atrast viņu lirikas loģiski, ka nav iespējams, un visticamākais - nav arī vērts.
Līdz ar to vienīgais iemesls kaut ko šādu klausīties man varētu būt, lai pārliecinātos, ka japāņi ir arī uz kaut ko tādu spējīgi. Bet, ja godīgi, es labprātāk ietērptos halātā un iedzertu kādu tēju.