Hairspray

Njā, manas domas par mūsdienu tehnoloģiju iespējām izrādījās ievērojami attālinātas no realitātes. Galvenais, ko biju dzirdējis par šo filmu, bija tas, ka Džons Travolta atveido resnu sievieti un dejo kā traks. Tad nu es "loģiski" izsecināju, ka viņš šeit ir galvenajā domā un brīnījos, ar kādiem tehnoloģiju brīnumiem pusmūža vīrieti var pārvērst jaunā ievērojami apaļīgā meitenē. Tikai tad, kad filmā parādījās īstais Travolta, es sapratu, ka to ne tikai izdarīt nevar, bet ka neviens nav mēģinājis. Džons tomēr atveido nevis galveno varoni, bet viņas māti, un izskatās pēc vistipiskākā veča transvestīta (sievietes?) lomā, kādu vien man filmā ir nācies redzēt. Nē, viņš neizskatās pēc sievietes un vēl jo vairāk neizklausās pēc sievietes. Bet tas ir mūzikls, un mums nevajadzētu būt pārāk bargiem pret Travoltu. Viņš tomēr ir tas pats cilvēks, kas mums dāvāja tādas filmas kā "Pulp Fiction", "Battlefield Earth", "Saturday Night Fever" (un tās turpinājumu) un tā tālāk. No otras puses, varbūt mums pret viņu vajadzētu būt pārāk bargiem.
Kā jau mūziklā, sižeta šajā filmā nav pārāk daudz. Ir tusnīgā Treisija, kurai ir baigs dejošanas talants un kura vēlas piedalīties spicākajā Baltimoras TV dejošanas raidījumā jauniešiem. Plus viņa sadraudzējas ar melnajiem dejotājiem, kuri nedrīkst televīzijā dejot kopā ar baltajiem. Tad nu Treisija mēģina pierādīt, ka citādos nevajag diskriminēt.
Šādu filmu skatīties sižeta dēļ nav gudri. Tikpat labi var sižeta dēļ skatīties "Hot Teenage Lesbians Play Around With Dildos 3" vai Larsa fon Trīra "Director of it all". "Hairspray" ir mūzikls un tas ir interesants krāsaino sešdesmito gadu sākuma tērpu, uz augšu uzsukāto frizūru un laikmetam atbilstošās mūzikas dēļ.
Protams, es neteiktu, ka no sešdesmito gadu muzikālā mantojuma vieglais rokenrolpops būtu tieši tas, kas man šķiet visvērtīgākais pārpalikums. Visas tās cukurainās grupiņas, kas plauka pirms britu invāzijas ASV mūzikas tirgū bija pelnījušas tikt nobīdītas kaut kur tālākos plauktos, bet tas nenozīmē, ka šāda tīra formas bez satura mūzika nebūtu klausāma un brīžiem pat ļoti labi aizraujoša. Un dziesmas šajā "Hairspray" ir labas, laba ir horeogrāfija (uz ko man gan faktiski nospļauties), gan vairums dziedātāju (izņēmums ir pseido-sieviete Travolta, kas dzied ne gluži sievietes, ne gluži vīrieša un ne gluži skanīgā balsī).
Protams, tie, kas pasniedz "Hairspray" kā kārtējo lielo brīnumu, manuprāt, ir apsēsti mūziklu fanātiķi - tie paši, kas čurāja melno tēju pēc "Dreamgirls" noskatīšanās, kas aizkustinājumā raudāja, izgājuši no "Chicago" un kas agoniski smējās "Moulin Rouge" iespaidā. Šim žanram ir savi ierobežojumi, kas parasti neļauj tā filmām izvērsties par "meistardarbiem visiem laikmetiem", bet kā darbadienas vakara atslogojoša izklaide "Hairspray" nav slikts variants.
2007-11-20
6.7
comments powered by Disqus