Kā jau mūziklā, sižeta šajā filmā nav pārāk daudz. Ir tusnīgā Treisija, kurai ir baigs dejošanas talants un kura vēlas piedalīties spicākajā Baltimoras TV dejošanas raidījumā jauniešiem. Plus viņa sadraudzējas ar melnajiem dejotājiem, kuri nedrīkst televīzijā dejot kopā ar baltajiem. Tad nu Treisija mēģina pierādīt, ka citādos nevajag diskriminēt.
Šādu filmu skatīties sižeta dēļ nav gudri. Tikpat labi var sižeta dēļ skatīties "Hot Teenage Lesbians Play Around With Dildos 3" vai Larsa fon Trīra "Director of it all". "Hairspray" ir mūzikls un tas ir interesants krāsaino sešdesmito gadu sākuma tērpu, uz augšu uzsukāto frizūru un laikmetam atbilstošās mūzikas dēļ.
Protams, es neteiktu, ka no sešdesmito gadu muzikālā mantojuma vieglais rokenrolpops būtu tieši tas, kas man šķiet visvērtīgākais pārpalikums. Visas tās cukurainās grupiņas, kas plauka pirms britu invāzijas ASV mūzikas tirgū bija pelnījušas tikt nobīdītas kaut kur tālākos plauktos, bet tas nenozīmē, ka šāda tīra formas bez satura mūzika nebūtu klausāma un brīžiem pat ļoti labi aizraujoša. Un dziesmas šajā "Hairspray" ir labas, laba ir horeogrāfija (uz ko man gan faktiski nospļauties), gan vairums dziedātāju (izņēmums ir pseido-sieviete Travolta, kas dzied ne gluži sievietes, ne gluži vīrieša un ne gluži skanīgā balsī).
Protams, tie, kas pasniedz "Hairspray" kā kārtējo lielo brīnumu, manuprāt, ir apsēsti mūziklu fanātiķi - tie paši, kas čurāja melno tēju pēc "Dreamgirls" noskatīšanās, kas aizkustinājumā raudāja, izgājuši no "Chicago" un kas agoniski smējās "Moulin Rouge" iespaidā. Šim žanram ir savi ierobežojumi, kas parasti neļauj tā filmām izvērsties par "meistardarbiem visiem laikmetiem", bet kā darbadienas vakara atslogojoša izklaide "Hairspray" nav slikts variants.