Kazhes pierakstu burtnīca

Vispār jau "Zazī un metro" skaitās gandrīz vai izcila grāmata. Pateicoties tai plaša mēroga slavu ieguva tās autors Reimons Keno, pēc tās tapusi filma ar Filipu Nuarē, un tā tālāk. Personīgi es šajā grāmatā neko tik skaistu nesaskatīju.
Protams, ļoti jauki, ka tas ir gandrīz pirmais romāns franču literatūrā, kas rakstīts baisā ielas žargonā, atsakoties no konvenciālajiem literatūrā pieņemtajiem noteikumiem. Bet tas vien, ka romāns nav tāds kā citi, to nepadara uzreiz par tādu, kas mani varētu interesēt.
Šī romāna sižetiskā puse ir stipri nosacīta, tās centrā ir 12-gadīgā Zazī, kas pirmo reizi mūžā nokļuvusi Parīzē sava onkuļa Gabriēla - kas ir naktssargs un transpersona-dejotājs uz pusslodzi. Zazī nekas Parīzē neinteresē, izņemot Metro, un faktiski neviens cits romāna dalībnieks neko īsti no pilsētas nejēdz un neatšķir vienu "sehenswuerdigkeit" no citas. Romāna droši vien interesantākais personāžs ir papagailis vārdā Zaļumiņš, kas regulāri atkārto vienu un to pašu frāzi: "Tu tikai pļāpā, tas ir viss, ko tu proti." Un tā viņš atkārto atkal un atkal. Tikām Zazī viss ir pie pakaļas. Un visi ir laimīgi. Romāna beigās, lai neliktos pārāk maz, vēl notiek viens pamatīgs slaktiņš, kurā tiek apgalināts liels daudzums dažādu romānā nenozīmīgu personāžu.
Nezinu, kas te par vainu, bet man nepatika. Iespējams, ka mani kaitina romānā dominējošie tizlie šargonismi. Nezinu, kā tas izklausās/izskatās franču valodā, bet man vienmēr ir riebies ieraudzīt latviešu valodā burtu "x" pieklājīgo "ks" vietā. Iespējams, ka piecdesmito beigās šis romāns bija revolucionārs, pārsteidzošs, negaidīts un gadsimtiem pastāvējušas tradīcijas graujošs. Manis pēc. Bet 2007.gada novembrī man tas šķiet diezgan nomācošs.
Nobeigumā nevaru nepievienot kārtējo asociāciju - Beketa "Godo gaidot" - kaut kas no absurda teātra šeit noteikti ir, tikai Beketa izpildījumā šāda veida bezsakars man patīk labāk.