Kazhes pierakstu burtnīca

Interesanti novērot, kā it kā gluži nebūtiska un sīka detaļa maina cilvēka skatījumu uz kaut ko daudz lielāku. Ņemsim par piemēru šo filmu, ko aizgājušo skatījāmies pie N2. Kad N.R. paziņoja, ka skatīsimies kara filmu "Rescue Dawn", mana pirmā reakcija bija wtf? Kara filmas mani interesē minimāli, kur nu vēl doma kaut ko tādu skatīties kompānijā. Taču nepagāja ne minūte filmas, kad savu viedokli mainīju uz gandrīz diametrāli pretējo - ieraugot, ka filmas režisors ir Verners Hercogs. Tas pats Verners Hercogs, par kuru tikai pāris dienas iepriekš biju lasījis Rodžera Eberta slavinājumu:

It is safe to say you are as admired and venerated as any filmmaker alive—among those who have heard of you, of course. Those who do not know your work, and the work of your comrades in the independent film world, are missing experiences that might shake and inspire them.

Viena lieta, kas ir jāatzīst Hercoga filmu sakarā - tās ir citādas. Citādas nekā ne-Hercoga filmas, precīzāk es to pat raksturot nevaru. Brīžiem aktierspēle tajās ir ne vairāk kā rudimentāra, personāži reti ir ticami un pārliecinoši. Varoņu rīcība nav loģiska un saprotama. Un vienlaikus tajā visā jūtams ģēnija pirksts un skaidrs mērķis pateikt tieši to, ko viņš vēlas.
Rescue Dawn faktiski ir filma par kādu amerikāni (vācu izcelsmes), kas nokļuvis vjetnamiešu gūstā, dodamies slepenā misijā vēl pirms oficiālā Vjetnamas kara sākuma. Īpašā gūstekņu nometnē viņš ļoti šaurā telpā dzīvo ar vēl sešiem amerikāņiem/amerikāņu draugiem, taču Denglers nevēlas gaidīt iespējamu viņu atbrīvošanu, bet organizēt bēgšanu.
Filmas sākumā un beigās apgalvots, ka tā ir balstīta uz reāliem faktiem, un izrādās - patiešām. Dīters Denglers - šīs filmas galvenais varonis, patiešām bija reāls lidotājs, ar kuru atgadījās gandrīz tieši tas, kas filmā. Ja nu vienīgi nometnē viņi bija tikai divi amerikāņi, plus vēl šādas tādas citas detaļas filmā bija mazliet piedomātas (lai arī gluži par izskaistināšanu vai piepušķošanu es to nenosauktu). Ar ko šī filma ir atšķirīga, tas ir tās noskaņojums. Kara filmas par asti ir "liels kino" - ar piesātinātu dramatismu, masu skatiem, milzīgu budžetu, tā kā tādi "Rīgas sargi". "Rescue Dawn" nav liela filma, turklāt tā nav arī psiholoģiska filma - kas darās Dītera galvā, skatītājam tā īsti skaidrs nekļūst. Un vienlaikus tā ir ļoti laba filma, es pat gribētu teikt - godīga filma. Īsāk sakot - apmēram tas, ko varētu gaidīt no Hercoga.
Un nē - es nezinu, ko es par šo filmu teiktu, ja tā būtu 1/1 tāda pati, bet to būtu režisējis Džordžs Lūkass.