Hoppkorv

"Hot Tuna" pēc visiem standartiem ir septiņdesmito gadu otrās šķiras grupa. Savos ziedu laikos viņi nekas nebija nedz popularitātes virsotnē, nedz arī tika nepelnīti piemirsti. Līdz ar to viņiem īpaši nespīdēja nedz vēlāka pilnīga aizmirstība vai izsmiekls, nedz arī baisākais "revival", ka cilvēki sāktu viņus apbrīnot kā drosmīgus sava ceļa gājējus, kas atteikušies no komerciāliem panākumiem mākslas labad.
Īstenībā tieši finansiāli grupai gāja tīri labi. Tajā jau no sākta gala bija divas tolaik ļoti atpazīstamas figūras - Jorma Kaukonens un Džeks Kesedijs, divi "Jefferson Airplane" dalībnieki (Hot Tuna, starp citu, muzicēt sāka, "lidmašīnai" vēl dzīvai esot). Rezultātā Billboard čārtos viņu debijas ieraksts tika līdz 30.vietai, bet otrais albūms - līdz 43. Tiesa, uz Hoppkorv iznākšanas laiku grupa ne tuvu vairs nebija tik pieprasīta un šis albūms augstāk par 116.vietu tā arī netika. Protams, tas nav nekāds unikālais panākums, bet ņemsim vērā, ka šis albūms līdz ar to bija tikai pavisam nedaudz mazāk veiksmīgs (t.i. par piecām vietām čārtos) nekā Ramones debijas albūms, kas arī iznāca 1976.gadā. Lieki teikt, kurš no šiem ierakstiem mūsdienās tiek uzskatīts par lielāku "milestone" rokmūzikas vēsturē. Protams, jāņem vērā, ka no 110 albūmiem, kas atradās virs "The Ramones" šī albūma labākajā nedēļā diez vai kaut pieci albūmi mūsdienās tiek respektēti kaut uz pusi kā Ramones debijas ieraksts.
Anyway, "Hot Tuna" ar Ramones ir tik maz kopīga, ka mazāk diez vai varētu būt. Šīs grupas mūzika ir eksplozīvs arēnas roka un blūzroka krustojums (cik saprotu, agrīnie grupas ieraksti bija džeziskāki, bet septiņdesmito vidus vispār bija laiks, kad arēnu roks nāca modē). Droši vien "Hot Tuna" varētu būt viena no mataiņu grupām, kuras septiņdesmito vidū klausījās vienkārši amerikāņu puiši. Un patiesībā man jāsaka, ka šiem puišiem veicās gluži labi. Par Džeku Kesediju neko nevaru teikt, bet Jorma Kaukonens pilnīgi noteikti bija (ir) pietiekami kompetents ģitārists, lai varētu ierakstu lielā mērā iznest uz saviem pleciem ar lieliskiem "licks", solo gabaliem un vispār - sava ģitārista varējuma apliecinājumu. Un atšķirībā no 1976.gadā lielāko karjeru uztaisījušā ģitārista Pītera Fremptona Kaukonens un kompānija neaizraujas ar primitīvām mazām meitenēm adresētām balādēm. Tā vietā viņi labāk izvēlas spēlēt vecas Badija Holija un Čaka Berija dziesmas, piecdesmito-sešdesmito gadu rokenrolu pārvēršot par septiņdesmito gadu blūzu. It īpaši tas attiecas uz Berija "Talking About You" izpildījumu, kamēr "It`s so easy" no Holija repertuāra šeit drīzāk izklausās pēc tādas normālas oldies dziesmiņas, kurā gan Jorma iespraudis pavisam ne retro stila ģitāras partiju.
Kopumā šis ieraksts nekādi nav no tiem, kas liks tavai galvai eksplodēt simts dažādos ekstāzes veidos. Diez vai tas tevi varētu padarīt par radikālu blūzroka fanu. Šaubos, ka tā ietekmē tu izmetīsi miskastē savas kasetes ar "50 Cent" vai lentes ar Dženetas Džeksones mūziku (vai ko nu tu lai arī klausītos un kādus aizvēsturiskus formātus tu lai arī neizmantotu). Diez vai tu izlemsi kļūt par vientuļnieku šīs mūzikas ietekmē un pārcelsies uz dzīvi alā kaut kur piecdesmit kilometru attālumā no Bukarestes centra. Bet par vienu es esmu drošs - tu neteiksi, ka šis ir gauži slikts albūms. Jo tāds tas nav.
2007-11-29
7.0
comments powered by Disqus