Kazhes pierakstu burtnīca

Savā solo debijā, kas ierakstīta kopā ar Tomu Hobsonu (kas tas tāds lai arī nebūtu), Jorma Kaukonens netiecas izklausīties nedz pēc savas slavenākās grupas - "Jefferson Airplane", nedz pēc savas ne gluži tik slavenās grupas - "Hot Tuna", līdz ar to šis ieraksts nav nedz psihodēlisks, nedz blūziski-džezisks, bet izteikti folksīgs. Savā ziņā tas ir slikti, jo Kaukonena elektriskie solo bieži ir lieliski. Un savā ziņā tas ir labi, jo arī ar akustisko ģitāru viņš māk rīkoties pietiekami labi.
Viens trūkums šim ierakstam ir, un tas nav saistīts ar to, ka Kaukonens pats tajā uzņemas vokālista lomu - balss viņam varbūt nav izcila, bet tā ir pietiekami patīkama un mazliet dilaniska. Problēma ir citur - melodiskajā ziņā varētu gaidīt kaut ko labāku, tomēr Kaukonens savā būtībā ir "tikai" ģitāras virtuozs, bet ne katrs lielisks ģitārists ir arī lielisks "songwriter". Rezultātā labākās albūma dziesmas ir kaveri - "Another Man Done Gone", "I Am The Light of The World", un "Police Dog Blues".
Īstenībā jau es nezinu, kā kādam šāda mūzika varētu riebties - tā ir patiešām izteikti "neaizvainojoša", viegli uztverama un emocionāli nospēlēta, vienīgi tā nav sevišķi "memorable" un vēl jo vairāk tā nav pārsteidzoša vai šokējoša. Es varu tādu klausīties cauru dienu, tā man nav problēma, bet es nevaru iedomāties, ka es sagribētu kādu no šīm dziesmām noklausīties kādu papildu reizi, jo tā man būtu īpaši iekritusi sirdī. Kā teikt - es varu būt ar "Quah" labos draugos, bet mīlestības starp mums nekad nebūs.