One Hundred Years of Solitude

"Simts vientulības gadus" es pirmo reizi izlasīju, manuprāt, studēdams LU pirmajā kursā - tātad pirms sešiem gadiem. Ceru, ka šo gadu laikā gan mana angļu valoda, gan mans prāta daudzums nav samazinājušies, tā ka pēc idejas šoreiz droši vien romānu uztvēru labāk nekā toreiz.
Vispār jau šis ir viens no tiem romāniem, par kuriem labāk nerakstīt - tas ir tik liels gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, ka lielāku grūti iedomāties. Tā loma 20.gadsimta literatūrā ir nenovērtējama, stilistiski tas ir neatkārtojams, personāžu un notikumu tajā ir tik daudz, ka pēc viena šī romāna varētu uzņemt desmit seriālus, arī tīri no idejiskā viedokļa tas ir gandrīz neatkārtojams.
Un tomēr mēģināšu mazliet par šo romānu pastāstīt tiem, kas to nav lasījuši, un padalīties savā viedoklī par to tiem, kas ir lasījuši. "Simts vientulības gadi" (starp citu, manuprāt, "simts gadi vientulības" būtu labskanīgāks nosaukuma tulkojums) ir romāns, kura darbība patiešām laikā izvēršas milzīgā plašumā - simts gadus garā periodā, tikām telpā tas ir ļoti šaurs - gandrīz viss romānā norisinās viena ciemata Kolumbijā (lai arī valsts nosaukums ne reizi minēts tajā netiek), bet no šī gandrīz visa ļoti liela daļa - vienā mājā un tās pagalmā. Romāna centrā ir Buendiju ģimene sešās paaudzēs - sākot ar dzimtas pamatlicēju Hosē Arkadio Buendiju un beidzot ar Aureliano, ar kuru dzimta izbeidzas. Šajās sešās paaudzēs netrūkst nekā - ir gan kari, gan uzplaukumi, gan panīkumi, gan piecus gadus ilgas lietavas, gan sajukšana prātā, gan asins sajaukšanās, gan, gan. Un tas viss paralēli simboliskā veidā ataino Kolumbijas vēsturi no deviņpadsmitā gadsimta vidus līdz pat divdesmitā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, kad romāns sarakstīts (der pieminēt, ka vismaz man radās sajūta, ka kopumā romānā apskatītais periods ir ilgāks par nosaukumā minētajiem simts gadiem).
Ne viss, kas romānā notiek, ir no mūsu reālās pasaules nācis - diez vai lidojošie paklāji vai lipīga atmiņas zuduma slimība, kuras dēļ uz visām lietām jāpieraksta to nosaukumi, daudziem cilvēkiem šķitīs ikdienā atpazīstamas parādības. Taču patiesībā romāns nemaz nav neticams un brīžiem - emocionāli tas vienkārši veļas pāri malām (īpaši izcilas ir romāna beigas, kuru dēļ tas vien pelnījis pāris tonnas slavas vārdu).
Tiesa, nevaru teikt, ka man šis romāns būtu paticis par visiem 100%. Vispār jau man ir raksturīgas problēmas ar lielāka apjoma darbiem, kuros man bieži šķiet, ka autoram nav pieticis pulvera pēdējām simts lappusēm. Bet šajā gadījumā situācija ir mazliet savādāka - Markesam pulvera pietiek, bet man nē. Atcerēties visu laiku, kurš Hosē Arkadio ir kā bērns un kas ir katrs Aureliano, vienkārši ir pāri manam spēku līmenim, bet ik pēc brīža skatīties Buendiju dzimtas ciltskokā nav manā dabā. Rezultātā uz romāna beigām es gluži vienkārši pārguru, un te nelīdzētu droši vien arī lasīšana mazākos tempos - visa te ir pārāk daudz, lai manā mazajā galvā tas varētu ietilpt. Tas gan, protams, nenozīmē, ka romāns no tā kļūtu mazāk ģeniāls, ka es to nespēju pienācīgi novērtēt. Turklāt savā ziņā jau es spēju, tikai es nespēju to pilnībā izbaudīt, un tā jau ir gluži cita lieta.
2007-12-06
8.5
comments powered by Disqus