The Cars

Gandrīz visas šī albūma dziesmas Amerikā uz septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem tendētās radiostacijas spēlējot vai ik pēc piecām minūtēm tā, ka tās visiem ir noriebušās. Šķiet, ka mūsu StarFM un Radio "mans mīļākais radio ir radio" Skonto vēl nav iegādājušies šo kompaktdisku, vismaz viņi šīs dziesmas katru mīļu brīdi neatskaņo, pat ne lielāko šī ieraksta grāvēju "Moving in Stereo", kas laikam gan ir vienīgā Cars dziesma, ko biju dzirdējis pirms šodienas (bet arī tā manās acīs nekāds "megagrāvējs" nekad nav bijusi).
Pirmo reizi šodien šo albūmu klausoties es biju vienkārši sajūsmā. Šis albūms uzreiz spēj iepatikties ar savu mazliet new-wavīgo dziesmu noformējumiem un Rika Okāseka dziedāšanas manieri, lipīgajām melodijām un atmiņā paliekošajiem piedziedājumiem. Taču klausoties šo albūmu vairākas reizes no vietas (kā es to parasti daru darbā) es konstatēju, ka lai arī principā visas šī albūma dziesmas ir diezgan labas, tajā trūkst tādu īstu `"highlights" - viss it kā ir kārtībā, bet nav arī tāda īsta orāli-anālā wow faktora, kas šo albūmu manās acīs padarītu par klasiku. Jā, "Good times roll" (laikam to tomēr arī esmu dzirdējis) ir forša sintezatoru pasāža, jā "My Best Friend`s Girl" ir tāds kā priekšvēstnesis Rika Springfīlda "Jessie`s Girl". Jā, "Just What I needed" ir lieliska koledžroka dziesma. Bet....
kaut kas šo albūmu klausoties atkārtoti tajā man patīk arvien mazāk. Ja no rīta man likās, ka vai katra dziesma šajā albūmā ir lieliska, tad tagad uz vakarpusi es te saskatu vairs tikai normālas dziesmas, bet ne vairs izcilas. Un ja tā turpināsies, tad rītdien es par Cars vairs nevarēšu priecāties. Līdz ar to pareizākais būtu tagad pārstāt klausīties. Tā arī daru.
2007-12-06
7.0
comments powered by Disqus