The Nanny Diaries

"Nanny Diaries" ir viena no tām filmām, par kurām, ja gribi, vari teikt, ka tā nemaz nav muļķīga romantiska komēdija, bet gan ka šī savā būtībā ir ļoti nopietna filma, kas vieglā veidā pasniedz svarīgus jautājumus. Proti, tā tev kā skatītājam liek aizdomāties par to, ka:
1) bagātie arī raud;
2) ģimene un mīlestība ir svarīgākas par naudu.
Ja šādas atziņas tev šķiet īstas atklāsmes vai vismaz divus santīmus vērtas, varu tev pateikt tikai vienu - wow!
Katrā ziņā mani šīs "atziņas" un morāles pamatvērtības kaitina - tikpat labi es varētu skatīties filmu, kuras pamatdoma būtu, ka pēc kakāšanas ir labāk noslaucīt dibenu nekā to nedarīt. Nē, patiesībā šāda kakāšanas filma varētu būt vērtīgāka. Bet vispār - ja "Nanny Diaries" ir nopietna filma, tad "The Devil Wears Prada" arī ir, un "Meet the parents" arī ir, nemaz nerunājot par "I now pronounce you Chuck and Larry". Es saku īsi un konkrēti - "Nanny Diaries" ir stulba filma, kura vismaz manās acīs absolūti neveiksmīgi un nepārliecinoši mēģina pasniegt jau tūkstošreizes apsūkātas idejas.
Filmas sākums, kurā tās galvenā varone Enija (Skārleta Johansene) nejaušības dēļ kļūst par auklīti, patiesībā ir tīri labs - tas varbūt negatavo tevi kā skatītāju kaut kam lielam, bet vismaz liek gaidīt tīri labu romantisku komēdiju.
Taču tālākais man lika savu sākotnējo iespaidu mainīt uz negatīvo pusi. Pirmkārt, filmu veido viena klišeja uz otras - Enijas love interest, kas ir augstāko aprindu puisis, bet kas saprot un mīl vienkāršo dzīvi; viņas audzināmā bērna māte, kura nodarbojas tikai ar šopingu, bet savā būtībā ir nelaimīga, jo viņai ir neizdevusies laulība. Protams, ka saimnieces vīrs sāk Enijai seksuāli uzmākties - kur nu bez tā. Visu to es esmu jau redzējis un daudz labāk realizētu.
Bet īstenībā mani patiešām visvairāk kaitina šādās filmās mēģinājumi tev kā skatītājam iestāstīt, ka naudas samaitātie to varoņi savā būtībā nemaz nav slikti cilvēki, tikai viņiem ir grūta dzīve (te nāk prātā arī Merilas Strīpas varone no "The Devil Wears Prada") - kā teiktu Staļislavskis: ne verju! Varbūt es uz pasauli raugos kā tāds komunistisks revolucionārs vai kas tāds, bet mani patiešām tracina "bagāto raudāšanas" tematika un vēl vairāk mani kaitina, ka "normālie" cilvēki sāk just līdzi šādu cilvēku nedienām (ja tās, protams, nav saistītas ar īstām, nevis finansiālām traģēdijām).
Es ticu, ka pasaulē droši vien ir pietiekami daudz tādu cilvēku, kā šajā filmā atveidotie Upper East Side people, bet tas nenozīmē, ka man vajadzētu pret viņiem just jebkādas simpātijas (vai vēl vairāk - žēlumu) un to, ka man vajadzētu vispār kaut ko par viņiem zināt.
Faktiski filma varbūt nav tik dramatiski slikta, kā man tas varētu likties, bet personīgi man tā šķiet nepieņemama un galvenokārt - pārmērīgi neinteresanta un nepārliecinoša.
Vienīgais, ko es nesaprotu - kā tas nākas, ka filmu radījuši tie paši cilvēki, kas režisēja pagalam ne-holivudisko "American Splendor".
2007-12-08
4.0
comments powered by Disqus