Kazhes pierakstu burtnīca

Es kaut ko nevaru saprast. Absolūti nevaru saprast. Keita Buša man vienmēr ir likusies pretīga viņas galvenā grāvēja no šī albūma - dziesmas "Babooshka" dēļ. Šī dziesma man šķita kaut kāda pretīga lēta un stulba disko ēras kompozīcija. Tagad es nekādi nevaru saprast, vai es šo dziesmu vispār jebkad esmu klausījies. Iespējams, ka mani atbidēja Keitas Bušas paskats (par skaistu šo sievieti es diez vai nosauktu) + diezgan glemīgais viņas ietērps šī video piedziedājumā, taču patiesībā "Never for ever" ar disko mūziku ir ne vairāk kopīga kā vardei ar Latvijas karogu. Turklāt "Babooshka" patiesībā ir vienkārši superīga dziesma, turklāt tā nemaz nav tik triviāla popmūzikas kompozīcija kā es iepriekš biju uzskatījis.
Un vispār šis ieraksts ir tik ļoti netriviāls, cik netriviāls vien astoņdesmitajā gadā iznācis popmūzikas albūms vispār var būt - melodijas šeit ir stipri vien šizīgas un tik dīvainas, ka daudzi Bušas kolēģi iz vīriešu dzimuma par kaut ko tādu varētu tikai sapņot. Un pietiek iedomāties, ka nākamajā savā albūmā Keita kļuva vēl nesalīdzināmi nepieradinātāka kā šajā, lai kļūtu skaidrs, ka ar šo sievieti joki ir mazi. Tiek apgalvots, ka šajā ierakstā Buša pirmo reizi sāka nopietnāk aizrauties ar art-roku, art-popu un es vismaz varu saprast, kur šādi apgalvojumi radušies - "Never for ever" pēc savu kompozīciju uzbūves un struktūras nav popmūzika, tur ir kaut kas no džeza, kaut kas no avangarda, kaut kas no vispār vells viņu zina kā. Un vairākas dziesmas ir vienkārši superīgas - par tādām acīmredzami varu nosaukt "The Wedding List", "Army Dreamers" (kas mazliet līdzinās "Renesance" agrīnajos albūmos sastopamajām dziesmām) un noslēdzošais "Breathing". Īsi sakot - šis ir no tiem ierakstiem, kas mani ir spējuši patīkami pārsteigt.