Kazhes pierakstu burtnīca

Makjuana "Melnie suņi" ir romāns, kas vēsta par pēckara Eiropu un sociālisma pirmssabrukšanas perioda Eiropu. Tā stāsītājs ir kāds vīrietis, kurš pats būdams bārenis visu mūžu ir kalpojis par tādu kā surogātbērnu cilvēkiem, kurus viņu pašu bērni īpaši nenovērtē. Tomēr faktiski viņš nav romāna galvenais varonis, jo tā centrā atrodas viņa sievasmāte Džūna un (daļēji) viņas vīrs Bernards. Iepazinās viņi kara laikā, tolaik abi bija komunisma piekritēji, vēlāk abi ticību komunismam zaudēja, bet zaudēja arī ticību viens otram. Džūnasprāt, visam tam par vainu bija kāda sastapšanās ar diviem melniem suņiem, par kuru nav īsti skaidrs, vai tā ir notikusi vai nav, jo nedz Džūna, nedz Bernards par to īpaši labprāt nerunā un vispār viņu versijas par visiem notikumiem parasti ir diezgan atšķirīgas.
Romāna "tagadnes" daļā, kad tā stāstītājs pieraksta nesen mirušās Džūnas biogrāfiju, viņš kopā ar Bernardu nonāk Berlīnē sienas krišanas laikā un saskaras ar vēl neapvienotās Vācijas apvienošanās problēmām.
Jāatzīst, ka lai arī romāns bija ļoti viegli lasāms un pietiekoši interesants, es jau šobrīd jūtu, ka tā paliekošā vērtība ir diezgan zema. It kā viss tajā bija vietās - gan komplicēti personāži, gan pārdomas par to, kas un kā un kāpēc, bet... īsti līdz galam es šo grāmatu iemīlēt nevaru. Nekādus trūkumus es saskatīt nevaru, it kā viss bija kārtībā, bet vai nu šī grāmata nav manā gaumē, vai bija kaut kāda vaina tās tulkojumā vai vēl kaut kas, bet man nekādi neizdevās identificēties nedz ar stāstītāju, nedz ar Džūnu vai Bernardu. Lai arī romāns būtībā ir par idejām, šīs idejas mani kaut kā neuzrunāja, es īsti nevaru to izteikt vārdos, jo, kā jau minēju, principā man grāmata drīzāk patika nekā nepatika, bet... es to negribētu pārlasīt, kaut arī tā ir ļoti īsa (atšķirībā no Šāndora Mārai romāna, kas atstāja uz mani milzu iespaidu, varētu teikt, ka šis romāns nespēja kļūt par daļu manis, bet tikai atļāva man uz neilgu laiku kļūt par daļu no šī romāna).