Life of Pi
"Pi dzīvē" visdīvainākais notikums ir tas, kas tajā nemaz nav atstāstīts. Tā reti gadās kādā romānā, bet šis ir viens no tiem gadījumiem. Proti, dīvainākais ir pamats šī stāsta viena no galvenajiem varoņiem vārda izvēlei. Šis vārds ir Ričards Pārkers. Man personīgi tas uzreiz neko neizteica - ir Pīters Pārkers, tas kas zirnekļcilvēks; ir Parker pildspalvas, bet kas ir Ričards Pārkers? Visu uzsāka Edgars Alans Po, kurš reiz deviņpadsmitā gadsimta vidū uzrakstīja šausmu stāstu par to, kā kuģa avārijā cietušie, kas ilgi nomocījušies glābšanas laivā, izlemj apēst vienu no sava vidus, lai varētu izdzīvot pārējie, un velk lozes, kā rezultātā par ēdienu kļūst kuģa puika Ričards Pārkers. Drūms stāsts, vai ne? Bet tas uzreiz iegūst citu dziļumu, kad uzzini, ka apmēram 50 gadus vēlāk (jā - ne ātrāk, bet vēlāk!) tieši šādos apstākļos ložu vilkšanas rezultātā tika apēsts gluži reāls kuģa puika vārdā Ričards Pārkers. Jauka sagadīšanās.
"Pi dzīve" ir romāns, kurā ir stipri grūti saprast, kas ir tā stāstītājs. Pašā romāna sākumā autors priekšvārdā apgalvo, ka tas esot reālu notikumu atstāstījums, pateicas dažādiem Kanādas valsts iestāžu darbiniekiem un vēl sazin kam, tālāk apgalvo, ka pirmajā personā stāstītais ir tas, ko viņam atstāstījis šī stāsta galvenais varonis, bet vēlāk kļūst skaidrs, ka, protams, nekāda dokumentāla pamata romānam nav un ka stāsts pats par sevi ir stipri mīklains.
Sižetiskais plāns ir sekojošs: Pi ir indiešu zēns, kura tēvs ir zoodārza direktors, taču valsts nestabilā ekonomiskā stāvokļa dēļ ģimene ir spiesta emigrēt uz Kanādu, līdzi vedot lielāko daļu zvēru, kuri jau pārdoti dažādiem Amerikas un Kanādas zoodārziem. Taču kaut kur Atlantijas okeānā kuģis cieš katastrofu un izdzīvo tikai četri, kas nokļuvuši vienā glābšanas laivā neticamas apstākļu sakritības dēļ - Pi, Bengālijas tīģeris Ričards Pārkers, hiēna un orangutāns. Pēdējie divi īpaši ilgi neizvelk, bet Pi un Ričarda Pārkera starpā izveidojas ļoti dīvainas attiecības, kas atļauj viņiem abiem izdzīvot vienā laivā vairāk kā 200 dienas. Šajā stāstā ir daudz neticamu elementu, tai skaitā kādā situācijā Pārkers, kas kaut kādas slimības dēļ zaudējis redzi, okeānā uzduras vēl vienai glābšanas laivai ar vēl vienu katastrofas upuri, kas arī ir akls un kuru Ričards Pārkers nogalina. Vēlāk viņi nonāk uz cilvēkēdājas aļģu salas, bet beigās sasniedz Meksikas krastus. Taču, kad Pi savu stāstu atstāsta Japāņu apdrošināšanas kompānijas darbiniekiem (jo japāņiem piederēja nogrimušais kuģis), tie viņa versijai par dzīvniekiem laivā netic un vēlas dzirdēt citu stāstu. Šis cits stāsts, ko Pi īsi izstāsta, ir līdzīgāks oriģinālajiem stāstiem par Ričardu Pārkeru. Bet tā kā japāņiem nav nekādu pierādījumu ne viena, ne otra stāsta patiesumam, par reālāko viņi pieņem "dzīvnieku" stāstu, jo to atzīst par skaistāku. Kā bija patiesībā, tas lai paliek lasītāja ziņā.
Stāsts ir "noausts" ļoti veiksmīgi un tik spēcīgu trilleri es nebiju lasījis sen (starp citu, romāns saņēmis Bukera prēmiju), lasīju to ar milzīgu nepacietību, lai arī gribējās, lai Pi ātrāk tiktu ārā no laivas, jo man īstenībā tāda spriedze grāmatās nepatīk - es tomēr neesmu trilleru fans un romāna sākums man nelika rēķināties, ka tas izvērtīsies tik šausminošs.
Līdz ar to varu teikt, ka grāmata ir ļoti spēcīga (varbūt pat pārāk), bet ne īsti manā gaumē - manai garšai tā ir pārāk saspringta, nepatīk man tik traka nervu kutināšana.
"Pi dzīve" ir romāns, kurā ir stipri grūti saprast, kas ir tā stāstītājs. Pašā romāna sākumā autors priekšvārdā apgalvo, ka tas esot reālu notikumu atstāstījums, pateicas dažādiem Kanādas valsts iestāžu darbiniekiem un vēl sazin kam, tālāk apgalvo, ka pirmajā personā stāstītais ir tas, ko viņam atstāstījis šī stāsta galvenais varonis, bet vēlāk kļūst skaidrs, ka, protams, nekāda dokumentāla pamata romānam nav un ka stāsts pats par sevi ir stipri mīklains.
Sižetiskais plāns ir sekojošs: Pi ir indiešu zēns, kura tēvs ir zoodārza direktors, taču valsts nestabilā ekonomiskā stāvokļa dēļ ģimene ir spiesta emigrēt uz Kanādu, līdzi vedot lielāko daļu zvēru, kuri jau pārdoti dažādiem Amerikas un Kanādas zoodārziem. Taču kaut kur Atlantijas okeānā kuģis cieš katastrofu un izdzīvo tikai četri, kas nokļuvuši vienā glābšanas laivā neticamas apstākļu sakritības dēļ - Pi, Bengālijas tīģeris Ričards Pārkers, hiēna un orangutāns. Pēdējie divi īpaši ilgi neizvelk, bet Pi un Ričarda Pārkera starpā izveidojas ļoti dīvainas attiecības, kas atļauj viņiem abiem izdzīvot vienā laivā vairāk kā 200 dienas. Šajā stāstā ir daudz neticamu elementu, tai skaitā kādā situācijā Pārkers, kas kaut kādas slimības dēļ zaudējis redzi, okeānā uzduras vēl vienai glābšanas laivai ar vēl vienu katastrofas upuri, kas arī ir akls un kuru Ričards Pārkers nogalina. Vēlāk viņi nonāk uz cilvēkēdājas aļģu salas, bet beigās sasniedz Meksikas krastus. Taču, kad Pi savu stāstu atstāsta Japāņu apdrošināšanas kompānijas darbiniekiem (jo japāņiem piederēja nogrimušais kuģis), tie viņa versijai par dzīvniekiem laivā netic un vēlas dzirdēt citu stāstu. Šis cits stāsts, ko Pi īsi izstāsta, ir līdzīgāks oriģinālajiem stāstiem par Ričardu Pārkeru. Bet tā kā japāņiem nav nekādu pierādījumu ne viena, ne otra stāsta patiesumam, par reālāko viņi pieņem "dzīvnieku" stāstu, jo to atzīst par skaistāku. Kā bija patiesībā, tas lai paliek lasītāja ziņā.
Stāsts ir "noausts" ļoti veiksmīgi un tik spēcīgu trilleri es nebiju lasījis sen (starp citu, romāns saņēmis Bukera prēmiju), lasīju to ar milzīgu nepacietību, lai arī gribējās, lai Pi ātrāk tiktu ārā no laivas, jo man īstenībā tāda spriedze grāmatās nepatīk - es tomēr neesmu trilleru fans un romāna sākums man nelika rēķināties, ka tas izvērtīsies tik šausminošs.
Līdz ar to varu teikt, ka grāmata ir ļoti spēcīga (varbūt pat pārāk), bet ne īsti manā gaumē - manai garšai tā ir pārāk saspringta, nepatīk man tik traka nervu kutināšana.
2007-12-15
comments powered by Disqus