Whatever happened to Slade

Interesanti, ka ir cilvēki, kas apgalvo, ka ar "Whatever happened" Slade sniedza savu atbildi pankrokam - parādīja savas spējas radīt smagu un dusmīgu un aktuālu roku, pārstāja būt vienkārši bezsaturīgi glamrock pārstāvji un tā tālāk. Es varbūt neesmu milzīgs Slade mūzikas eksperts, bet manā izpratnē "Whatever happened to Slade" ir ļoti tipisks šīs grupas albūms - vienlaikus skaļš un ne pārāk drosmīgs, ar tādu mazliet uzspēlētu bravūru apveltīts ieraksts, kura muzikālā puse reti kad spēj klausītāju pārsteigt - tāda viegla enerģijas uzņemšanas mūzika, ko neviens neuzdrošinātos saukt par mākslu. Kad atskan pirmie "Be" akordi, uzreiz var saprast, kāds būs šis albūms - vienkāršs, mazliet muļķīgs, neizglītots un vienlaikus pietiekami klausāms. Un visas tālākās dziesmas tikai apstiprina to, ka šis ir gluži parasts Slade albūms - tajā nav vietas kaut kādiem nedzirdētiem oriģināliem paņēmieniem, dziesmu struktūra, tematika, noskaņa - tās visas ir tādas, kā to no šī ieraksta varētu gaidīt, ne vairāk, ne mazāk. Protams, salīdzinoši ar tiem pašiem Uriah Heep, ko klausījos vakar, Slade vismaz ir enerģiskāki un dzīvelīgāki un sevi nemēģina pasniegt kā kaut kādus rokenrola Mesijas, bet tas, ka viņi apzinās paši savu "vērtību", nenozīmē, ka šī vērtība pati par sevi kļūtu augstāka.
Un tur nav ko liegts - tikai tevi es mīlējis esmu, nē, bet Slade nav pirmās šķiras grupa - labākajā gadījumā trešajā līgā viņiem būtu īstā vieta, kaut atbaidošā vizuālā tēla dēļ, bet nav jau arī tā, ka viņu radītā mūzika būtu līdzīga buļļa kakai - to var klausīties bez īpašas piespiešanās, varbūt tā ir mazliet pastulba, mazliet vienveidīga, mazliet vēl kaut kāda, bet ne jau visi piedzimst par Frenkiem Zapām vai Tomiem Veitsiem.
2007-12-19
6.5
comments powered by Disqus