Cure for Pain
Pēc idejas man par šo albūmu vajadzēja rakstīt jau pirms nedēļas, bet tad es atklāju, ka biju aizmirsis veltīt savu uzmanību vienam Alice Cooper un vienam ne-Alice Cooper (nevaru mirklī atcerēties, kā tieši) albūmam no daudz senāka Mp3 diska, tā ka Morphine klausīšanos pabeidzu tikai šodien.
Ja var ticēt Wikipedia rakstītajam, viņu žanriskā piederība ir diezgan plaša: Alternative rock, Indie rock, Jazz rock, Experimental rock. Un, zinot to, ka es biju gaidījis, ka Morphine izrādīsies kārtējā low-profile Amerikas dienvidu pankroka grupa, tas mani priecē. Viņu eksperimentālisms gan nav īpaši radikāls, bet no citām alternative grupām viņi atšķiras pietiekami - kaut ar to vien, ka viņu roks ir ne vien melodisks, bet arī bagātināts ar dažādiem pūšamajiem instrumentiem, tituldziesmā tie pat uzņemas solo partijas (šī dziesma ir par to, ka dienā, kad tiks atklātas zāles pret sāpēm, galvenais varonis atteiksies no narkotikām - ne velti viņi saucas Morphine). Saksafonam viņu mūzikā nav gluži tāda vieta un loma, kā tas būtu ska, diksīlendā vai svingā, līdz ar to jāsaka, ka viņu vieta pasaules mūzikā ir daudz grūtāka definējama, nekā tas ir kaut kādu "Squirrel Nut Zippers" gadījumā.
Pirmais albūma singls "Buena" ir mazliet pat triphopīgs, kamēr otrs ir diezgan tradicionāls alternatīvais roks. Galvenais, kas man viņos tomēr patīk, ir tas, ka viņu dziesmas ir ļoti klausāmas - tās ir ne tikai katra ar savu odziņu un atšķiramas viena no otras, bet tās arī ir ar kaut kādu individualitāti, nevis nākušas no tā paša konveiera, kurš rada 95% mūsdienu alternatīvā roka. Kurš katrs Matchbox 20 nevarētu radīt tādu dziesmu kā "Candy", tur nav divu domu.
"In Spite of me" izklausās pēc tipiskas Leonarda Koena kompozīcijas - pat vokāls ir izteikti Koenīgs, lai arī Koens varbūt nebūtu izmantojis mandolīnu, plus Koena poētika ir sarežģītāka nekā Morphine:
Katrā ziņā šis ieraksts ir vismaz par kārtu labāks, nekā es no tā biju gaidījis. Malači Morphine! Žēl, ka jūsu dziedātājs ir miris.
Ja var ticēt Wikipedia rakstītajam, viņu žanriskā piederība ir diezgan plaša: Alternative rock, Indie rock, Jazz rock, Experimental rock. Un, zinot to, ka es biju gaidījis, ka Morphine izrādīsies kārtējā low-profile Amerikas dienvidu pankroka grupa, tas mani priecē. Viņu eksperimentālisms gan nav īpaši radikāls, bet no citām alternative grupām viņi atšķiras pietiekami - kaut ar to vien, ka viņu roks ir ne vien melodisks, bet arī bagātināts ar dažādiem pūšamajiem instrumentiem, tituldziesmā tie pat uzņemas solo partijas (šī dziesma ir par to, ka dienā, kad tiks atklātas zāles pret sāpēm, galvenais varonis atteiksies no narkotikām - ne velti viņi saucas Morphine). Saksafonam viņu mūzikā nav gluži tāda vieta un loma, kā tas būtu ska, diksīlendā vai svingā, līdz ar to jāsaka, ka viņu vieta pasaules mūzikā ir daudz grūtāka definējama, nekā tas ir kaut kādu "Squirrel Nut Zippers" gadījumā.
Pirmais albūma singls "Buena" ir mazliet pat triphopīgs, kamēr otrs ir diezgan tradicionāls alternatīvais roks. Galvenais, kas man viņos tomēr patīk, ir tas, ka viņu dziesmas ir ļoti klausāmas - tās ir ne tikai katra ar savu odziņu un atšķiramas viena no otras, bet tās arī ir ar kaut kādu individualitāti, nevis nākušas no tā paša konveiera, kurš rada 95% mūsdienu alternatīvā roka. Kurš katrs Matchbox 20 nevarētu radīt tādu dziesmu kā "Candy", tur nav divu domu.
"In Spite of me" izklausās pēc tipiskas Leonarda Koena kompozīcijas - pat vokāls ir izteikti Koenīgs, lai arī Koens varbūt nebūtu izmantojis mandolīnu, plus Koena poētika ir sarežģītāka nekā Morphine:
late last night
I saw you in my living room
you seemed so close but yet so cool
for a long time I thought that you`d be coming back to me
those kind of thoughts can be so cruel
so cruel
Katrā ziņā šis ieraksts ir vismaz par kārtu labāks, nekā es no tā biju gaidījis. Malači Morphine! Žēl, ka jūsu dziedātājs ir miris.
2007-12-20
comments powered by Disqus