Kazhes pierakstu burtnīca

"Jaunā somu gramatika" ir romāns par cilvēku bez atmiņas. Ne pārāk oriģināla tēma, ne? Bet ja tev pasaka, ka šis cilvēks bez atmiņas ir aizmirsis arī valodu un viņam nākas pakāpeniski no nulles apgūt un veidot pilnīgi visu savā dzīvē (vismaz to, kas saistīts ar valodu - veikt dažādus sadzīves darbus viņš joprojām var). Un vienīgais, kas viņu kaut kā piesaista realitātei ir birka viņa jūrnieka mēteļa iekšpusē ar vārdu Sampo un kaut kādu somu uzvārdu, pateicoties kurai šis varonis tiek pie kaut kādas identitātes un sāk mācīties somu valodu, jo cita pieturas punkta identitātes iegūšanai viņam nav.
Kas man romānā nepatika, ir tas, ka tas ir pārāk viegli lasāms. Proti, lai iejustos valodu zaudējuša cilvēka ādā, arī lasīt šo romānu vajadzētu būt grūti - tam būtu jābūt saraustītam, neizprotamam, mazliet pat šizofrēniskam tekstam. Protams, autors tam atrod pamatojumu, ieviešot vistrivālāko romāna sastāvdaļu - kaut kādu tekstu atradušu tipu, kas tajā salabojis gramatiku un to pārvērtis literārā valodā, bet tieši tas izjauc fīlingu.
Ja tu lasi par cilvēku, kuram trūkst vārdu un kas īsti nespēj veidot teikumus, un tas ir rakstīts pirmajā personā, stilistiski to kaut kā vajadzētu atbilstoši realizēt. Es īsti nezinu, kā tas varētu izskatīties (un kā to kāds varētu iztulkot latviski!), bet šādā veidā tas man īsti nepatika.
No otras puses, notikumi ar un ap galveno varoni (viņš atmiņu zaudējis atrasts kontuzēts 2.pasaules kara karstākajos mēnešos un īsti skaidrs, kurā pusē viņš ir bijis, nevienam tāpat nav). Katrā ziņā viss ir pietiekami labi sapiņķerēts un atrisinājums beigās ir pārsteidzošs (lai arī ne pārāk ar līdzšinējo romāna saturu saistīts - uzminēt, kas Sampo beigu beigās izrādīsies, diez vai būtu iespējams pat Šerlokam Holmsam). Izcilas grāmatas iespaidu neatstāj, lai gan ambīcijas Marāni noteikti bijušas pietiekami lielas (romānā vēl arī intensīvi iepīta somu eposa Kalevalas tematika, iespējams, ka tajā arī atrodamas paralēles ar šo klasisko varoņstāstu).