Mr. Magorium`s Wonder Emporium
Šī filma, lai arī tajā piedalās Natālija Portmena un Dastins Hofmans, diez vai varētu cerēt saņemt kādas nopietnas kritiķu vai skatītāju balvas, jo ģimenes filma nav tieši tas kino žanrs, kurā parasti uz balvām var cerēt. Un Hofmans nav tas aktieris, kas pēdējā laikā būtu izcēlies ar īpaši kvalitatīvām lomām.
Šajā ģimenes filmā Hofmans ir misters Magorijs, kurš vada sev piederošo burvju rotaļlietu veikalu - turklāt burvju ir gan rotaļllietas, gan pats veikals. Nule viņš ir jau 243 gadus vecs un apzinās, ka viņam ir pienācis miršanas laiks un ka vienīgais cilvēks, kam viņš varētu atstāt savu veikaliņu, ir viņa vienīgā darbiniece - talantīgā pianiste Mahonija (Portmena). Pa vidu maisās puišelis vārdā Ēriks, kuram nav draugu un kuram ir simtiem dažādu cepuru. Lai varētu Mahonijai atstāt savu uzņēmumu labā kārtībā, Magorijs noalgo grāmatvedi Henriju (kuru viņš sauc par mutantu), lai tas savestu kārtībā gadu simteņos sakrājušos uzņēmuma papīrus.
Izklausās, ka sižetā nav samilzuma? Tā jau savā ziņā ir - vienīgi Mahonija negrib, lai Magorijs mirtu, un pati nejūtas gatava uzņemties atbildību pār veikalu, jo viņai ir sajūta, ka viņā nav tās odziņas, kas viņai atļautu veikalam saglabāt tā burvestīgās īpašības pēc Magorija nāves.
Filmai manās acīs ir viens izteikts mīnuss - un tas ir pats misters Magorijs. Ja tev nepietiek ar to, ka Hofmans šajā filmā vēl vairāk kā citos savos pēdējos darbos izskatās pēc veca āksta, viņš vēl runā ar stulbu šļupstienu un ir pielīmējis papildu uzacis. Īpašu harmoniju starp Mahoniju un Henriju es arī īsti nejūtu, tur nekādas dzirkstelītes nav. Taču filmai ir viens pluss - tajā rādītais rotaļlietu veikals. Droši vien tev un man kā padomijā uzaugušiem un ar "stilīgām" rotaļlietām neizlutinātiem tās varētu šķist vēl saistošākas nekā jeņķu bērniem, kas skatās šo filmu. Un pa brīžam filmas mēģinājumi būt sirsnīgai nostrādā - Ēriks kā filmas stāstītājs ir lielisks (par spīti tam, ka bērni filmās nav mana iecienītākā tējas šķirne). Kopumā filma nav nekas īpašs, bet noskatīties to noteikti var. Uz kino es uz to gan neietu.
Šajā ģimenes filmā Hofmans ir misters Magorijs, kurš vada sev piederošo burvju rotaļlietu veikalu - turklāt burvju ir gan rotaļllietas, gan pats veikals. Nule viņš ir jau 243 gadus vecs un apzinās, ka viņam ir pienācis miršanas laiks un ka vienīgais cilvēks, kam viņš varētu atstāt savu veikaliņu, ir viņa vienīgā darbiniece - talantīgā pianiste Mahonija (Portmena). Pa vidu maisās puišelis vārdā Ēriks, kuram nav draugu un kuram ir simtiem dažādu cepuru. Lai varētu Mahonijai atstāt savu uzņēmumu labā kārtībā, Magorijs noalgo grāmatvedi Henriju (kuru viņš sauc par mutantu), lai tas savestu kārtībā gadu simteņos sakrājušos uzņēmuma papīrus.
Izklausās, ka sižetā nav samilzuma? Tā jau savā ziņā ir - vienīgi Mahonija negrib, lai Magorijs mirtu, un pati nejūtas gatava uzņemties atbildību pār veikalu, jo viņai ir sajūta, ka viņā nav tās odziņas, kas viņai atļautu veikalam saglabāt tā burvestīgās īpašības pēc Magorija nāves.
Filmai manās acīs ir viens izteikts mīnuss - un tas ir pats misters Magorijs. Ja tev nepietiek ar to, ka Hofmans šajā filmā vēl vairāk kā citos savos pēdējos darbos izskatās pēc veca āksta, viņš vēl runā ar stulbu šļupstienu un ir pielīmējis papildu uzacis. Īpašu harmoniju starp Mahoniju un Henriju es arī īsti nejūtu, tur nekādas dzirkstelītes nav. Taču filmai ir viens pluss - tajā rādītais rotaļlietu veikals. Droši vien tev un man kā padomijā uzaugušiem un ar "stilīgām" rotaļlietām neizlutinātiem tās varētu šķist vēl saistošākas nekā jeņķu bērniem, kas skatās šo filmu. Un pa brīžam filmas mēģinājumi būt sirsnīgai nostrādā - Ēriks kā filmas stāstītājs ir lielisks (par spīti tam, ka bērni filmās nav mana iecienītākā tējas šķirne). Kopumā filma nav nekas īpašs, bet noskatīties to noteikti var. Uz kino es uz to gan neietu.
2008-01-02
comments powered by Disqus