Kazhes pierakstu burtnīca

Droši vien neatradīsies daudz cilvēku, kam Pogues mūzika varētu iepatikties no pirmās klausīšanās reizes. Ja nu ir kāda lieta, ko Šeinam Makgovanam varētu pārmest tikai retais, tad tā būtu pārmērīga izdabāšana publikas gaumei. Vecis, kas izskatās un izklausās pēc Šeina pēc definīcijas nevar būt industrijas rotaļlieta. Cita lieta, ka ar Šeina dzīvesveidu "nepārdegt" un nepārvērsties par skumju sevis atdarinājumu ir pagrūti, un The Pogues pēdējais albūms ar Šeina piedalīšanos jau pamazām tuvojas šai robežai.
Sākas viss vienkārši lieliski - albūmu ievadošais "The Sunny Side of Street" neapšaubāmi ir viena no klasiskākajām Šeina dziesmām - sirsnīga un alkoholiska. Vēl viena klasiska kompozīcija ir albūma tituldziesma "Hell`s Ditch", kuras lielāko daļu veido tās instrumentālais ievads, muzikāli kaut kas mazliet Veitsīgs tajā jūtams.
Diemžēl vairākas citas šī ieraksta dziesmas "nevelk". Tā nevelk gan mēģinājums atkārtot "Fairytale of New York" panākumus - "Summer in Siam"(labojums: Summer in Siam tomēr ir ok), gan "Rainbow man", kas vispār neizklausās pēc īru mūzikas, gan "Six to Go". Vispār visvairāk jāsaka, ka Pogues zaudē, kad viņi mēģina mainīties un paplašināt savu repertuāru - tomēr savā būtībā viņi bija viena lieliska ķeltu alkoholroka grupa, kuras mūzika bija paģiraini pacilājoša un kura spēja emocionāli pacilāt pat nosalušu mamutu. Tā, kā tas ir ar "Sunnyside of the street" vai ar "The Ghost of a smile" (kurā gan Makgovans netiek galā ar dziedāšanu). Protams, ļoti jauki, ka šo albūmu viņiem producēja lieliskais Džo Strammers no The Clash, bet, iespējams, viņam būtu bijis vērts vairāk piekasīties Makgovanam, lai tas izdotu poug-iskāku ierakstu, nu un vēl atsevišķu dziesmu vokālās partijas varbūt būtu nekaitējis ierakstīt vēl kādu lieku reizi, citādi sanāk, ka Makgovans ir diezgan izteikts šī albūma antivaronis.