Taču salīdzinoši ar Kenedijiem viņu mūzika ir daudz vieglāka un popsīgāka - ātrums gan ir klāt, bet smaguma īpaši nav. Lai arī viņi tiek pielīdzināti vēl vienām leģendām - angļu Buzzcocks, vismaz šajā albūmā man gribētos teikt, ka gluži līdz Buzzcocks līmenim viņi nevelk - muzikālās idejas šajā ierakstā nav nekādas diži svaigās un melodijas nav īpaši fenomenālas. Es jau nesaku, ka viņus visus vajadzētu noslīcināt pašu vēmekļos vai ka viņi ir netalantīgi kretīni, bet pateikt, ka "All Rise" būtu īpaši baudāms ieraksts, es arī nevarētu - tas izklausās pārāk nenoslīpēts, pārāk neprofesionāls un pārāk nemērķtiecīgs (es zinu, ka pankiem tikt nodēvētiem par neprofesionāliem ir lielākais kompliments, bet man nospļauties par to, kas katram ir kompliments vai aizvainojuma pamats - ja man šāda mūzika ne īpaši patīk, es lietoju tādus vārdus, kādi man šķiet piemēroti). Piemēram, vārdu žebērklis. Vai - benzonukleīnskābe. Vai lamināts. Tas nav tik svarīgi, ko es saku, jo galvenā doma šai frāzei ir tāda, ka Naked Raygun mani nepārliecina. Viņi mani nepārliecina, ka viņi ir galvas tiesu pārāki par sliktām pankroka grupām. Bet ja viņi nav par tām galvastiesu pārāki, tad viņi tāpat ir mazāka auguma par mani un man ir vienalga, jo ar sīkaļām es nesarunājos (ko lai es arī nebūtu domājis ar šo teikumu).