Kazhes pierakstu burtnīca

"Cirka direktora meita" ir romāns, kas man kļuva par patīkamu pārsteigumu un lielu vilšanos vienlaicīgi. Pēc pirmās romāna puses izlasīšanas es biju stāvā sajūsmā - oriģināli, patiešām svaigi un lieliski pārliecinoši. Sižets pietiekami nelineārs, ar dažādiem interesantiem iestarpinājumiem un negaidītiem elementiem. Bet jo tuvāk nāca beigas, jo vairāk es jutu, ka beigas būs paredzamas un "lētas" - tādas, kādas vien var gaidīt. Tā kā detektīvromāns, kurā tu jau pa vidu uzzini, kas ir slepkava un tad tev atliek vien gaidīt, kamēr galvenais varonis nonāks pie tā paša secinājuma, kas tev jau sen kļuvis skaidrs.
Cirka direktora meita sākotnēji ir romāns par cilvēku, kuram ir pārsteidzošas spējas - neierobežota iztēle, kas atļauj viņam nepārtraukti radīt jaunu literāru darbu sižetus, kurus viņš pārdod dažādiem rakstniekiem, kas sirgst ar iedvesmas trūkumu, tā ka katrs no tiem domājas esam vienīgais šī palīga klients. Taču kādu brīdi viņam nāk uz pēdām, un labie laiki beidzas.
Šo situāciju var izspēlēt dabiski, ja Gorders būtu savas kārtis izlicis pietiekami asprātīgi, "Cirka direktora meita" varētu jau 13.janvārī manās acīs kļūt par 2008.gadā izlasāmo labāko grāmatu, jo augstāk iet vairs nevarētu. Viens sižeta variants, kas man ienāk prātā (diez vai optimāls) - galvenais varonis savā iztēles spēlē pārāk aizraujas, kā rezultātā viņš iztēlojas vairs nevis "pasakas", bet pats savu dzīvi un pārstāj atšķirt pirmo no otrā, tā ka stāsts izplūst desmitos dažādu virzienu un vai nu beigās saplūst vienotā punktā vai nesaplūst. Tā vietā Gorders izvēlas melodramatisku risinājumu un tādu, par kuru es kā lasītājs biju sapratis jau pietiekami savlaicīgi, un tas vairs nav stilīgi. Kā rezultātā - ar katru nākamo lappusi jutu arvien lielāku vilšanos un sākotnēji cerētais "gada romāns" pārvērtās par "vēl vienu grāmatu". Varētu padomāt, ka pašam Gorderam romāna sižetu bija pasviedis kāds "rakstnieku palīgs", tikai Gorders saņemto materiālu nespēja pienācīgi izmantot.