Kazhes pierakstu burtnīca

"Alice in chains" ir viena no tām grupām, par kuru eksistenci es zinu jau ļoti sen, bet kuras nekad neesmu īpaši klausījies, jo grunge novirziens kā tāds mani nekad nav pārmērīgi saistījis (Nirvana es cienu, bet īsti nemīlu, Pearl Jam respektēju, bet pagalam nemīlu, Soundgarden ne cienu, ne mīlu, apzinos viņu pastāvēšanu). Īstenībā gan "Alice in Chains" īsti ne pēc Pērļu džema, nedz pēc Nirvānas neizklausās, jo viņu grunge ir daudz tuvāks "tīram" metālam, nekā netīro bikšu mūzikai. Tādi rifi kā "Man in the box" vadmotīvs daudz labāk iederētos kādā Black Sabbath albūmā, nekā Nirvanas repertuārā. No otras puses, grupas vokālists Leins Steilijs ir bišķi Edij-Vederisks, bet noteikti ne tik izteikti kā vēlākie Pearl Jam atdarinātāji no Nickelbeck, Creed utt.
Daļa ieraksta dziesmu ir patiešām grunge-iskākas (piem., "See of Sorrow"), bet savā būtībā šis tomēr ir klasiskā smagā roka un nevis modernā grunge ieraksts - tādas kompozīcijas kā "Love, Hate, Love" varētu būt arī Led Zeppelin demo ieraksti (lai gan varbūt LZ tomēr nav laba asociācija - drīzāk te varētu runāt par līdzību ar "Dream Theater"). Jā, Alice in Chains varētu nosaukt par tādiem kā 90to gadu mazliet primitīvākiem Dream Theater (nekas, ka īstie Dream Theater arī faktiski ir 90to gadu grupa), bet katrā ziņā Alice in Chains vismaz kā var spriest no šī albūma, ir pietiekami laba un profesionāla smagā roka grupa, noteikti labāka, nekā es biju gaidījis pirms pievērsties šim ierakstam. Protams, es labprātāk izvēlos īstos Black Sabbath, nekā AiC, bet tas nenozīmē, ka šī grupa nebūtu ievērības vērta. Starp citu, viņiem ar Black Sabbath pat ir neliela necieša saistība - 1993.gadā viņiem pievienojās kādreizējais Ozija Osborna basists, no kā var secināt to, ko var secināt tāpat - Alice in Chains ir klasiskā roka un nevis grunge grupa, un par grunge viņi tika atzīti tikai tāpēc, ka viņi bija no Sietlas un kļuva populāri ap 1990.gadu.