Kazhes pierakstu burtnīca

Juno noteikti dabūs savas 2-3 Oskaru nominācijas, varbūt pat kādu balvu, par to es esmu vairāk nekā pārliecināts. Un šajā gadījumā es nevarēšu nepiekrist cilvēkiem, kas šo filmu atzinīgi novērtēs, jo šī filma ir patiešām īsta odziņa.
Tās galvenā varone ir meitene vārdā Džūno, kurai gadījies palikt stāvoklī. Viņa ir 16 gadus veca, tāpat kā "vaininieks" - viņas klasesbiedrs Polijs (viens no "Superbad" galvenajiem varoņiem. ne McLovin). Džūno ir mūsdienīga meitene un viņai uzreiz rodas risinājums - sameklēt labu bezbērnu pāri, kas būtu gatavs bērnu adoptēt. Un tādu viņa arī atrod.
Vairāk neko par sižetu es varbūt arī nestāstīšu, jo filmas galvenais skaistums nav vis tajā parādītajos notikumos, bet gan filmas varoņos - sākot ar pašu Džūno, turpinot ar viņas tēvu - ventilāciju un kondicionieru meistaru, bērnu adoptēt gribošo pāri, smieklīgo īsšorti Poliju utt. Turklāt vienlaikus filma, protams, nav tikai komēdija (un šoreiz es to saku no sirds un nopietni - šī ir lieliska filma, kurai komēdiskums ir tikai viena no daudzām tās šķautnēm). Vai katra frāze, ko pati Džūno šajā filmā pasaka, var pretendēt uz klasikas statusu. Piemēram, kad viņa Markam (potenciālajam bērna audžutēvam) pārmet, ka tas par labāko gadu mūzikas vēsturē uzskata 1993.gadu, nevis 1977., skaidrojot - ka viņš to nesaprot, jo nav tur bijis klāt (lai gan viņa pati savos 16 gados, protams, tad pat dzimusi nebija). Katrā ziņā šī filma mani ļoti pozitīvi pārsteidza un te pat nebija tas gadījums kā ar "Knocked up" vai "40 year old virgin", kur labs humors bija paslēpts kastē ar peņu jokiem, te viss bija salikts pa plauktiņiem gluži precīzi, un te bija vieta gan jautājumam, vai Sonic Youth ir mūzika vai skaņa, gan atklāsmēm, ka izsitēju puišiem patīk resnas nesmukas pokemonmeitenes.