David Gilmour

Mēs varam atgriezties pie nu jau par klasiku kļuvušā jautājuma - kurš tad īsti ir labāks: Deivids Gilmors vai Rodžers Voterss. Bet vispirms - par albūmu, pēc tam par spriedumiem.
Šis ieraksts nāca klajā 1978.gadā, kad vismaz uz papīra Pink Floyd vēl bija vienota grupa, kura nesen bija laidusi klajā patiešām lielisko "Animals" un gatavojās laist klajā "The Wall". Tiesa, pēdējā Gilmora iespējas piedalīties radošajā procesā bija jau pagalam ierobežotas, tāpēc viņam neatlika nekas cits (varbūt arī atlika, tas šajā gadījumā nav tik svarīgi) kā ieiet studijā vienam pašam un ierakstīt tur savas idejas bez Rodžera Votersa kritiskā skatiena un komentāriem par to, kā Votersa tētis gāja bojā karā.
Protams, gluži vienatnē ar albūma ierakstīšanu un radīšanu Gilmors galā tikt nevarēja, tāpēc viņš pieaicināja palīgā savas pirms-floidu grupas "Jokers Wild" biedrus Rikiju Vilsu un Viliju Vilsonu, kā arī pāris dziesmu rakstīšanā izmantoja kaut kādu palīdzību.
Ja salīdzina "David Gilmour" (albūmu) ar tā perioda Floidu ierakstiem, tad, protams, ir jūtams daudz kas kopīgs - kā nekā Gilmora ģitāra ir viena no centrālākajām Floyd skanējuma sastāvdaļām, bet viņa balss - otra pazīšanās zīme. Tikām ir lietas, kuras projektos ar Votersa līdzdalību nevarētu gaidīt. Pirmkārt, runa ir par dziesmu saturu - Gilmors nav politiķis un katru nakti par karu visdažādākajās pasaules vietās viņš neraud. Un viņš nav arī dzejnieks. Toties viņš ir mūziķis. Ja katrā Votersa albūmā tu ar garantiju atradīsi vairākus spilgtus citātus, interesantas frāzes un tā tālāk, tad Gilmoram dziesmu teksti nekādi nav primāra to sastāvdaļa. Primāra ir viņa ģitāra. Un vairākos gadījumos viņš patiešām spēlē labas solo partijas - gan ievadošajā "Mihalis", gan "There`s no way out of here". Tomēr viena vaina šim ierakstam ir - tas nav diži interesants un muzikāli to var nosaukt par 70-to gadu versiju bez-Votersa Pink Floyd. Proti, dziesmu struktūras un to pasniegšanas maniere patiesībā ir stipri līdzīga tai, kas vēlāk nāk iekš "A momentary lapse of reason" un "The Divison Bell". Tiesa, ir pāris plusi salīdzinoši ar abiem šiem albūmiem, un galvenais pluss ir ieraksta iznākšanas gads. 1978.gadā vēl nebija nācis modē (vai pat vispār radies) tas viss pretīgais, ko mūzikā ieviesa "sintētiskie" astoņdesmitie (man nav iebildumu pret "sintētiskajām" grupām, kuras ar "modernajām" tehnoloģijām labi tika galā un kas bija tām radītas, bet vecie "tīrā" roka pārstāvji lielākoties ar to iebrida tādās auzās, ka bail), tāpēc pavadošā grupa šeit ir īsta (nevis Gilmors ir ieprogrammējis bungas), instrumenti - pieklājīgi. Bet melodijas - faktiski tādas pašas kā vēlākajos PF albūmos. Toties tā kā šis ieraksts nav iznācis zem PF zīmes, tas nekādi neietekmē grupas reputāciju, un tas atkal ir pozitīvi.
Galvenais secinājums šajā gadījumā laikam ir sekojošs: pēc-Votersa Pink Floyd patiesībā varētu nosaukt par Gilmora solo karjeru, jo es vismaz nesaskatu, kāds bija Raita un Meisona pienesums pēdējos albūmos (tiesa, Raits "Lapse of reason" ierakstīšanā vispār nepiedalījās), ja Gilmora solo un vēlākie grupas albūmi var būt TIK līdzīgi.
Nav jau tā, ka šis ieraksts nebūtu klausāms - kā jau minēju, Gilmors gan vokāli, gan instrumentāli ir labā formā, bet šajā ierakstā vismaz man pietrūkst tās dzirkstelītes, kas PF dara par manu vienu no mīļākajām grupām, un droši vien tā dzirkstelīte ir apslēpta kaut kur Votersā. Jā, vēl viena pazīme - tā kā šis ir Gilmora albūms, tu šeit praktiski nedzirdēsi basģitāru, kas PF albūmos parasti ir ļoti nozīmīga dziesmas "nešanas" sastāvdaļa un ar kuru Gilmors, starp citu, lieliski saspēlējas (un, kā viņš pats vismaz apgalvo, kuru viņš albūmos arī pats parasti iespēlēja, tā ka viņš būtu varējis arī šeit iespēlēt kādas atmiņā paliekošas basa rindas).
2008-01-22
7.0
comments powered by Disqus