Kazhes pierakstu burtnīca

Skatoties šo filmu, es nācu pie lēmuma, ka šogad nemēģināšu tomēr pārsist pats savus pirms Oskaru pasniegšanas noskatīto filmu rekordus, un skatīšos tikai filmas, kuras es patiešām vēlos redzēt, nevis tikai ķeksīša pēc iešu cauri visam Oskaru sarakstam.
Un tas par spīti tam, ka "Gone Baby Gone" ir patiešām laba filma un tam, ka vispār no līdz šim skatītajām Oskariem paredzētajām filmām neviena nav likusi vilties. Dīvaina loģika? Savā ziņā - jā. Bet no otras puses - pavisam izskaidrojama. Oskariem izvirzītās filmas kā likums ir pamatīgi drūmas, bet skatīties vienu dienu pēc otras tikai filmas par to, kā kāds mirst ar nejauku slimību, kā tiek nogalināti bērni un kā cīnās policija pret mafiju, man personīgi nav labākais izklaides veids. Es filmas tomēr skatos, lai vismaz laiku pa laikam justu arī pozitīvas emocijas, bet no Oskaru filmām kaut ko tādu gaidīt ir naivi.
Tā "Gone Baby Gone" ir stāsts par to, kā diviem detektīviem-amatierim - džekam un beibei tiek palūgts iesaistīties pazudušas pirmsskolas meitenītes meklējumos. Visticamākais, ka viņu nolaupījis kāds maniaks. Un tad nu viņi šo meklē, pie reizes atrodot vienu citu maniaku.
Neatklāšu pārāk daudz no šīs filmas sižeta - tas nebūtu pareizi, bet droši var pateikt, ka filma uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Bens Afleks šeit arī savācis vairākus patiešām labus aktierus, ieskaitot Mišelu Moneganu, savu brāli Keisiju un Morganu Frīmenu. Protams, Frīmens šeit atveido to pašu personāžu, ko visās savās citās filmās (šajā ziņā viņš varētu konkurēt ar Benu Stilleru), bet tas jau nav nekas slikts.
Vienkārši es esmu sapratis, ka šādas filmas, cik labas tās lai arī nebūtu, nav radītas man.