Kazhes pierakstu burtnīca

Ziņģis pie mums vakar atnāca ar DVD ar otro Matrix. Tā kā šī filma man atmiņā bija palikusi gaužām izbalējusi, izlēmām, ka to tīri labi varētu noskatīties atkārtoti, un tā arī izdarījām.
Otrais Matrix, protams, ir pirmā Matrix turpinājums, tāpēc tajā netrūkst visdažādāko pseidofilozofiskā sviesta elementu, action ainu, lateksa tērpu un tehno mūzikas, kā jau vispār parasti tas ir filmās par nākotni. Šajā daļā Neo ir jāatrod Atslēdznieks, lai tas viņam izgatavotu īpašo atslēgu un Neo varētu darīt galu karam starp cilvēkiem un mašīnām. Taču tā kā tā ir triloģija, tad, protams, tik ātri un vienkārši tas viss nebeidzas, bet par to jau nu nevajadzētu brīnīties.
Galvenā atziņa, kas man vakar radās, skatoties šo filmu, bija tāda, ka tā vispār nav nekāda action filma. Protams, es neapgalvošu, ka tā ir filozofijas filma, tam vecumam jau sen esmu pāri. Tā ir deju filma. Tā kā Flashdance. Tikai dejas šeit ir cīņas stilā. Ja tu esi radis redzēt, ka cīņu filmās kustības būtu pieskaņotas mūzikas ritmam (nevis otrādi), tad es pie tā pieradis neesmu. Un es tāpēc sapratu, ka Matrix ir nevis Terminatora stila filmas, bet "Dirty Dancing" stila filmas un kā tādas tās ir jāuztver. Līdz ar to nav pamata žēloties par to, ka vairums filmas personāžu (otrā plāna galvenokārt) ir diezgan neinteresanti (jauniņais puika, Links, utt), ka loģikas tur nav nemaz un ka labākā aina filmā ir milzīgais underground sex party, vai kā lai to labāk raksturo. Šī nav filma, kurā tu redzi kaut kādas fenomenālas kauju ainas, lai arī tev varbūt kāds mēģinās iestāstīt pretējo. Kad Neo cīnās ar simts aģentiem Smitiem, tā ir deja, un vienlaikus veltījums astoņdesmito gadu spēļu automātiem. Zini tās spēles, kur visi ienaidnieki izskatās vienādi? Tieši ar tām tev šeit ir darīšana, nevis ar 21.gadsimta filozofiju. Un kā deju filma Otrais Matrix ir tīri ok, protams, filma ir pastulba un stipri bezjēdzīga, bet tādai tai jau arī ir jābūt.