Kafka on the Shore

"Kafka pludmalē" ir vēl viens romāns, kas man kārtējo reizi liek noliekt galvu Haruki Murakami priekšā un atzīt viņu par ģēniju. Romāns ir vienlaikus absolūti svaigs un iepriekš nedzirdētām tēmām caurvīts un 100% Murakamisks - cits rakstnieks tādu nemūžam neuzrakstītu ne uz pusi tik labi.
Kā jau tas Murakami darbiem pieklājas, arī šajā romānā ļoti daudz kas šeit notiek pārdabisks, neizskaidrojams. Vispār droši vien nevar nepiesaukt līdzību ar diviem man ļoti labi patikušiem viņa romāniem - "Hard-boiled wonderland" un "A wind-up bird chronicle". Tāpat kā "Brīnumzemē" šeit mums ir darīšana ar divām paralēlām sižeta līnijām, kurām agrāk vai vēlāk vajag nokļūt vienotā punktā, romānā parādās tāda kā pēcnāves valstība, ir kaut kādi dīvaini tumsas spēki, par kuriem pat pastāstīt ir grūti. Ar romānu par "putnu" šeit kopīga ir kaķu lielā loma romānā un vēl šis tas.
Romāna personāži visi kā viens ir ar savām dīvainībām. Tā viņu vidū ir Nakata - vecs vīrs, kas nemāk lasīt, bet māk sarunāties ar kaķiem (saskaršanās ar kādu nesaprotamu parādību dēļ), Osima - cilvēks bez noteikta dzimuma, Kafka Tamura - 15 gadīgs puika, kuru vajā tēva uzlikts lāsts atkārtot Edipa likteni, Saiko - dīvaina liktenīgā sieviete, kas reiz atvērusi vārtus (kurus sargā akmens), Hosimo - kravas mašīnas šoferis, kas kādu dienu pamet savu līdzšinējo dzīvi un seko Nakatam, pulkvedis Sanderss un Johnny Walker, par kuriem es labāk pat neskaidrošu, kas viņi tādi ir un kāda ir viņu misija (jo arī man tas īpaši skaidrs nav, neesmu pat pārliecināts, vai viņi ir viens vai divi).
Jāatzīst, ka šajā romānā Murakami atteicies no sava visbiežākā liriskā varoņa - dīkdienīga ar dzīvi ne pārāk apmierināta trīsdesmitgadnieka. Romāna galvenā "zvaigzne" neapšaubāmi ir vecais mazliet jokainais Nakata, kura epizodes romānā ir lielākoties daudz kolorītākas un vēl grūtāk izskaidrojamas nekā tās ar Kafku Tamuru. Bet kopumā šis romāns ir viena milzīga mīkla bez skaidriem atrisinājumiem un bez striktas definēšanas, kur ir realitātes robežas. Šis nu bija viens no tiem romāniem, ko lasīju aizgūtnēm, gribējās visu laiku uzzināt, kas būs tālāk, kā būs tālāk, kāpēc būs tālāk. To pat nevar nosaukt par negaidītiem pavērsieniem, jo es nezinu, vai to, kas romānā notiek, var saukt par pavērsieniem, bet uzminēt nākamo romāna soli bija patiešām neiespējami. Katrā ziņā - izteikta obligātā literatūra.
2008-02-01
8.5
comments powered by Disqus