I`m Not There
Kad es uzzināju, ka šajā filma Bobu Dilanu atveido seši aktieri, to vidū - viens melnādains tīnis un Keita Blānšeta, pirmā mana reakcija bija - what the heck? Tad mazliet padomāju un nācu pie secinājuma - un kāpēc nē?
Bobs Dilans nav tāds mūziķis, par kuru vajadzētu taisīt tādu filmu kā par Reju Čārlzu vai Džoniju Kešu. Un zini kāpēc? Tāpēc ka tas ir Bobs Dilans. Protams, labi gribot arī viņa biogrāfiju var pārvērst par tādu episku un diezgan lirisku stāstu kā tas bija ar Čārlzu, bet paša Dilana mūzika liek tā nedarīt.
Dilans tomēr ir un paliek tas cilvēks, kas rokmūzikai ļāva apjaust, ka tā var būt kaut kas vairāk par vienkāršu dibena gorīšanas apdziedāšanu un dibena gorīšanu pašu. Dilana dziesmas sešdesmitajos atklāja, ka rokmūzikā var būt vieta dzejai, turklāt nopietnai dzejai. Dilana biogrāfija ir pilna ar absurdu un bedzjēdzībām un "epic treatment" tai varētu iet tikai par sliktu. Tāpēc Tods Heinss, kas man pazīstams no diezgan divdomīgās "Velvet Goldmine", kurā mīti par dažādiem mūziķiem tika apvienoti zem viena tēla, bet viens tēls dalīts dažādās daļās, varētu būt izrādījies īstais režisors.
Par sižetu šeit runāt būtu lieki - filma gan it kā ir balstīta uz Dilana dzīves, bet faktiski īsti nav, turklāt katrs no tā saucamajiem Dilana atveidotājiem faktiski atveido nevis Bobu Dilanu, bet kādu mīta par viņu daļu (tāpēc jau "I`m Not There"). Filmas zvaigzne, protams, ir Blānšeta, kuras Jude Quinn (protams, par godu Dilana dziesmai "The Mighty Quinn") ir Dilans sešdesmito otrajā pusē - tāds, kas atteicies no savām folkmūzikas saknēm un paņēmis elektrisko ģitāru. Vispār Blānšeta patiešām ir izcila aktrise, tur nav šaubu. Lielisks ir Bens Venšo kā Dilans - dzejnieks (nosaukt par godu leģendārajam Artūram Rembo). Vispār katrs no Dilaniem ir savā vietā un, lai arī filma neizveido vienotu "image", tāda jau arī ir tās doma. Katrā ziņā skaistāku skaņu celiņu Dilana dziesmām grūti iedomāties (it īpaši lieliska ir "Ballad of the Thin Man" aina).
Nezinu, vai šī filma mani būtu tā uzrunājusi, ja es nebūtu pirms apmēram gada atklājis sevī mīlestību pret Dilana mūziku, bet šobrīd patiešām nākas atzīt, ka no "biogrāfiskajām" filmām, kas pēdējos gados nākušas uz ekrāniem, šis neapšaubāmi ir labākais veikums.
Bobs Dilans nav tāds mūziķis, par kuru vajadzētu taisīt tādu filmu kā par Reju Čārlzu vai Džoniju Kešu. Un zini kāpēc? Tāpēc ka tas ir Bobs Dilans. Protams, labi gribot arī viņa biogrāfiju var pārvērst par tādu episku un diezgan lirisku stāstu kā tas bija ar Čārlzu, bet paša Dilana mūzika liek tā nedarīt.
Dilans tomēr ir un paliek tas cilvēks, kas rokmūzikai ļāva apjaust, ka tā var būt kaut kas vairāk par vienkāršu dibena gorīšanas apdziedāšanu un dibena gorīšanu pašu. Dilana dziesmas sešdesmitajos atklāja, ka rokmūzikā var būt vieta dzejai, turklāt nopietnai dzejai. Dilana biogrāfija ir pilna ar absurdu un bedzjēdzībām un "epic treatment" tai varētu iet tikai par sliktu. Tāpēc Tods Heinss, kas man pazīstams no diezgan divdomīgās "Velvet Goldmine", kurā mīti par dažādiem mūziķiem tika apvienoti zem viena tēla, bet viens tēls dalīts dažādās daļās, varētu būt izrādījies īstais režisors.
Par sižetu šeit runāt būtu lieki - filma gan it kā ir balstīta uz Dilana dzīves, bet faktiski īsti nav, turklāt katrs no tā saucamajiem Dilana atveidotājiem faktiski atveido nevis Bobu Dilanu, bet kādu mīta par viņu daļu (tāpēc jau "I`m Not There"). Filmas zvaigzne, protams, ir Blānšeta, kuras Jude Quinn (protams, par godu Dilana dziesmai "The Mighty Quinn") ir Dilans sešdesmito otrajā pusē - tāds, kas atteicies no savām folkmūzikas saknēm un paņēmis elektrisko ģitāru. Vispār Blānšeta patiešām ir izcila aktrise, tur nav šaubu. Lielisks ir Bens Venšo kā Dilans - dzejnieks (nosaukt par godu leģendārajam Artūram Rembo). Vispār katrs no Dilaniem ir savā vietā un, lai arī filma neizveido vienotu "image", tāda jau arī ir tās doma. Katrā ziņā skaistāku skaņu celiņu Dilana dziesmām grūti iedomāties (it īpaši lieliska ir "Ballad of the Thin Man" aina).
Nezinu, vai šī filma mani būtu tā uzrunājusi, ja es nebūtu pirms apmēram gada atklājis sevī mīlestību pret Dilana mūziku, bet šobrīd patiešām nākas atzīt, ka no "biogrāfiskajām" filmām, kas pēdējos gados nākušas uz ekrāniem, šis neapšaubāmi ir labākais veikums.
2008-02-06
comments powered by Disqus