Kazhes pierakstu burtnīca

Es nevaru izskaidrot, kas tur ir pie vainas, bet Rodžera Teilora otrais solo albūms man nez kāpēc patīk ievērojami labāk nekā pirmais. Visa loģika liecina par to, ka astoņdesmito gadu vidū tapis ieraksts, kurā Teilors pats pat reti kad bungo, tā vietā uzticoties bungu mašīnām un kurā viņš vēl vairāk pievērsies sociālajām tēmām, nevarētu būt labs. Neviens taču neapgalvos, ka kāds Queen dalībnieks varētu kaut ko sajēgt no politikas. Tieši otrādi - viņš būtu perfektākais cilvēks, kas no tā neko nevarētu sajēgt, bet kaut kāda iemesla dēļ man pret šo ierakstu alerģija neveidojas. Varbūt tāpēc ka es uzreiz pieņemu, ka ieklausīties Teilora vārdos nevajag, daudz labāk ir ieklausīties viņa dziesmu formā, nekā to saturā.
Un dziesmas šoreiz patiešām ir pietiekami kvalitatīvas. Droši vien labākā no tām ir "Man on Fire", kurā Teilors cita starpā dzied:

Sometimes I feel like a man on fire,
sometimes I feel like a man possessed,
sometimes I wanna burn down this crazy town.

Mazliet jau tas izklausās pēc Bilija Džoela un Brūsa Springstīna krustojuma, bet tāds nedaudz "dorky" 80to gadu ritms un optimistiska noskaņa no šīs dziesmas rodas arī man. Lai attaisnotu sava "nabagā vīra" dziesminieka statusu, Teilors izpilda arī pa vienai Springstīna un Boba Dilana dziesmai. Ja gadījumā ar Springstīna "Racing in the street" viss viņam padodas labi, tad Dilana "Masters of war" Teilora izpildījumā, protams, ir bišķi nepietiekami sirsnīga - tomēr Dilana pieeja mūzikai ir pārāk atšķirīga no Teilora praktizētās.
Laba ir albūma tituldziesma "Strange Frontier", pietiekami interesants ir "Killing Time". Protams, šī faktiski ir 80to deju mūzika, nevis rokmūzika, un vispār es nekad neesmu bijis deju mūzikas cienītājs, bet kaut kāda man neskaidra iemesla dēļ šajā gadījumā gandrīz viss nostrādā (protams, kā jau minēts, ja ignorē to, ka "dzejdaris" Teilors ir stipri nīkulīgs).