Kazhes pierakstu burtnīca

Bija laiks, kad man šķita, ka "Happiness?" varētu būt Teilora labākais solo albūms, jo tajā viņš tik daudz dzied par svarīgām politiskām un sociālām tēmām. Tagad man šķiet, ka šī paša iemesla dēļ tas nekādi nevarētu būt viņa labākais albūms. Es, protams, saprotu, ka pasaulē ir daudz problēmu un ka tāds mūziķis kā Rodžers Teilors nevar neizteikt savu viedokli, taču diemžēl viņa izpratne par problēmām un tas, kā viņš to pasniedz, varbūt spēj kaut kādā veidā piesaistīt tīņa uzmanību, bet citādi tas viss ir pārāk vienkāršots, pārāk banalizēts un pārāk klišejiskots.
Teilora poētiskie līdzekļi ir tik primitīvi, ka tos pat citēt šķiet kaut kā neērti, bet to tomēr darīšu. Dziesmā "Revelation", kurā Teilors dzied par to, kādu viņš guvis atklāsmi, jau pirmās rindiņas ir stulba rokmūzikas teksta klasika:

I went to the Ukraine
They don`t have much to eat
No sugar on the table
But the people stay sweet

Es neizslēgtu varbūtību, ka viņš to patiešām dzied no sirds, bet tas tāpat nenozīmē, ka viņš saprot, par ko ir runa. Gluži otrādi - viņš saprot gaužām maz.
Muzikāli šis ieraksts ir lirisks, lēns un ne pārāk atmiņā paliekošs. Tā galvenais grāvējs bija singls "Nazis 1994", kurā Teilors pievēršas neonacisma problēmai, bet, protams, to dara pietiekoši idiotiski (tas stulbais "Yeah!", ko viņš visu laiku atkārto, kāda tam ir doma? un visu laiku atkārtot vienu un to pašu frāzi? svirests). Kā teikt, es varu viņam daudz kur piekrist, bet veids kā viņš savu viedokli pasniedz liedz man kļūt par viņa sekotāju. Ja "Strange Frontier" bērnišķīgos tekstus vismaz atsvēra foršās melodijas, tad šajā albūmā pat tā nav, kā rezultātā šis ieraksts ir izteikti bezvērtīgs.