Identity

Uzreiz skaidroju: manā uztverē šis albūms ir Richard Wright no Pink Floyd solo ieraksts, tāpēc tas vispār nokļuvis manā krājumā. Tas ka formāli tas tapis kā duets ar Deivu Harisu no aizdomīgas popularitātes New Wave grupas "Fashion" un ka skaitās, ka albūmu izpilda grupa "Zee", mani nekādi neietekmē.
Cik saprotu, no šī albūma gaidīt jebko, kaut pašu minimumu, ir pārspīlēti - pat pats Raits ir atzinis, ka šis ieraksts ir eksperiments, kuru nevajadzēja izdot. Un es nevaru viņam nepiekrist. Šis nu būs tas gadījums, kad autora viedoklis ir ļoti saprotams.
Sāksim ar to, ka šeit būtu lieki gaidīt kaut minimālāko līdzību ar Pink Floyd mūziku - pat ne ar astoņdesmito gadu Pink Floyd mūziku. Tas ir kaut kāds dance-electronica sviests, kurā gan skaitās ka Hariss spēlējis arī ģitāras un perkusijas, bet es esmu gandrīz pārliecināts, ka abi šie instrumenti ir parādījušies Identity tuvumā tikai sintezatora imitācijas veidā - šī albūma skanējums neliek cerēt, ka te varētu būt tikuši izmantoti arī "īsti" instrumenti. Protams, es saprotu, ka PF sastāvā Raits tāpat bija taustiņnieks un ka arī šeit viņš diez vai varētu pievērsties citiem instrumentiem, bet tas nu ir jāatzīst, ka Raits un Hariss nav Depeche Mode - viņu 100% sintezatoru mūzika izklausās pēc kaut kāda absolūta balagāna, kaut kāda sviestaina, bezmērķīga, bezjēdzīga idiotisma. Un tā nav pat nedz avangardiska, nedz eksperimentāla - tā ir vienkārši dramatiski neizdevies mēģinājums radīt new wave ierakstu, apmēram tik slikts, ka kaut ko tādu varētu radīt praktiski katrs cilvēks bez mazākās sajēgas par mūziku, kuram iedots laiks pāris stundas studijā un kurš izšķirstījis grāmatu "Sintezator dļa čaiņikov". Ne tev te ir melodijas, ne atmosfēra, ne kaut cik kvalitatīvi vokāli, ne izpildītājiem sajēga, ko viņi vēlējušies ar šo ierakstu pateikt. Vispār jau es neuzskatu, ka ieraksta komerciālie panākumi būtu kaut cik sakarīgs tā kvalitātes rādītājs, bet šajā gadījumā es varu būt drošs - tas, ka šo albūmu neviens nepirka nebija publikas stulbuma apliecinājums. Vispār jau 80tie gadi neskaitās pop-rok mūzikas labākā dekāde, bet šis sviests ir patiešām aizvainojoši slikts, tas nav vienkārši atmiņā nepaliekošs - tas ir idiotisks, bezmērķīgs, gandrīz atonāls un īsi sakot - ļoti stulbs. Un tas nav brīnums - pēdējos gados ar PF Raits nepavisam neizcēlās ar īpaši lielu daudzumu radošu ideju (un tāpat viņš ar tādām neizcēlās pēc atgriešanās grupā), tā ka būtu naivi gaidīt, ka pēc izsviešanas no Pink Floyd viņš pēkšņi būtu kļuvis par radošu ģēniju.
Bet šis ieraksts ir tik izteikts waste of space, ka es tiešām brīnos par to, kā ierakstu kompānija to vispār izlēma iespiest - manuprāt, kurls āpsis varētu paredzēt, ka tas sevi nekad neatpelnīs. Manā izpratnē šo ierakstu tev kā Pink Floyd fanātiķim vajadzētu iegādāties pēc visiem Votersa, Gilmora, Sida Bareta un pat Nika Meisona solo ierakstiem. Iespējams, arī vispirms labāk nopirkt dažus desmitus nelegālu PF koncertierakstu, lidojošu cūku un "Joker`s Wild" demo ierakstu. Highly non-recommendable.
2008-02-13
3.0
comments powered by Disqus