Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms pievērsties šī albūma apstāstīšanai, sniegšu pāris mani pašu pārsteigušus faktus no Džonija Keša biogrāfijas. Pirmkārt, vai tu zini, kāds bija viņa īstais vārds? J.R.Cash. Pirmā un vidējā vārda vietā - iniciāļi. Pilnā nopietnībā, turklāt tolaik Amerikā tā esot bijusi salīdzinoši populāra prakse. Gandrīz kā McLovin "Technically I don`t have a first name" no Superbad. Protams, tas izklausās normālāk nekā vārdi, ko saviem bērniem iedevis, piemēram Roger Taylor no Queen: Felix Luther, Rory Eleanor, Rufus Tiger, Tiger Lily un Lola Daisy May. Otrs fakts - šajā albūmā Kešs apgalvo, ka viņš ir pats indiāņu izcelsmes, bet nekāda faktiska apstiprinājuma šādai viņa izcelsmei nav.
Tātad, "Bitter Tears" ir konceptalbūms par Amerikas indiāņu (pamatiedzīvotāju t.i.) problēmām. Laikmetā, kad Džons Veins uz ekrāna indiāņus nogalināja augu dienu, tas droši vien bija pietiekami vērtīgs vēstījums. Mūsdienās? Varbūt arī, bet nezinu, katrā ziņā tolaik drīzāk varēja ticēt, ka Kešs patiešām ticēja tam, ko dziedāja, nevis tikai mēģināja piesaistīt publikas uzmanību kā cīnītājs pret diskrimināciju (drīzāk šādā veidā viņš varēja piesaistīt dienvidu "rednecks" uzmanību kā viens slikts maitas gabals, kas neko nejēdz).
Muzikāli šis ieraksts laikam gan skaitās "Americana" un nevis "Country" stilam piederīgs, bet personīgi manā uztverē šī atšķirība nav tik būtiska. Pazīstamākā šī ieraksta dziesma neapšaubāmi ir "The Ballad of Ira Hayes" (dziesmas autors gan laikam bija nevis pats Kešs, bet viņa palīgs dziesmu rakstīšanā šajā albūmā Pīters Lafāržs). Pateicoties "Flags of our Fathers" es vismaz zinu, kas bija Aira Heizs un ar ko viņš bija ievērojams (indiānis, kas bija viens no karogcēlājiem leģendārajā Ivo Džimas kalna fotogrāfijā). Gan tekstuāli, gan muzikāli tā arī ir šī ieraksta spēcīgākā dziesma (vispār melodijas šajā albūmā nav īpaši izteiktas un tikai paretām var sajust, ka dziesmām ir arī kaut kāds muzikālais pamats, brīžiem, plus šīs dziesmas lielākoties ir stipri viena otrai līdzīgas). Izcelt vēl kādas dziesmas šajā ierakstā ir pagrūti, bet droši vien būtu vērts pieminēt arī "As long as the grass shall grow". Šis noteikti nav izcilākais albūms Keša ļoti ilgajā mūziķa karjerā, bet vismaz kā vēsturisks apliecinājums indiāņu tiesību aizstāvībai sešdesmitajos gados, tas ir pelnījis savu vietu vēsturē. Ja tu vēlies kaut ko muzikāli saistošāku, droši vien vari izvēlēties vai nu kādu no viņa pavisam agrīnajiem ierakstiem vai kādu no pavisam vēlīnajiem - "American" sērijas albūmiem.