La Vie En Rose

"Rozes dzīve" ir kārtējā biogrāfiskā filma par kādu mūziķi. Šādu filmu pēdējos gados ir tik daudz, ka tās visas pat pārskaitīt nav vienkāršs uzdevums. Turklāt jāatzīst, ka gandrīz visas tās ir viena otrai stipri līdzīgas - rāda tipiskus "rags to riches" stāstus par ne visu saprastiem pietiekoši savdabīgiem mūziķiem, kuru dzīvēs bijis daudz nedienu un kurus nevar vērtēt pēc vienkāršajiem kritērijiem. No man zināmajām filmām droši vien pirmā šāda veida biopic veida lente ir "The Doors", bet patiesību sakot nav svarīgi, kas ir pirmā un kas pēdējā. Vienīgais patiešām atšķirīgais mūziķa biogrāfiskais kino bija redzams iekš "I`m not there", kura patiešām izcēlās uz citu filmu fona. "Rozes dzīve" - neizceļas.
Tā stāsta par leģendāro franču dziedātāju Edīti Piafu, kuru gan paši franči, gan bijušās PSRS iedzīvotāji uzskata par Francijas popmūzikas karalieni. Viņas dzīves stāsts patiešām bija kino filmas cienīgs - ieskaitot zināmā mērā pat triviālo uzaugšanu bordelī, atkarību no narkotikām un alkohola, diezgan saraustītu privāto dzīvi, vairākas augšup un lejupejas un visvairāk tomēr vienu - brīnišķīgu balsi. Tāpēc arī šajā filmā Meriona Kotilāra (kura, starp citu, baigi izskatās pēc vēl vienas Odrijas Totū) pati Piafas dziesmas nedzied, bet gan "finierē" līdzi pašas Piafas ierakstiem (paretām tiek izmantots arī vienas mūsdienu profesionālas dziedātājas ieraksts, nekādas aktieru dziedāšanas šajā filmā gan nav).
Filma nestāsta Piafas dzīvi tīri hronoloģiski, bet diezgan daudz lēkā laikā turp un atpakaļ, tas principā ir ok - nav jau tā, ka Piafas dzīve būtu aizritējusi vienmērīgā plūdumā, ka varētu to pasniegt strikti strukturēti. Īstenībā gan, izņemot dziesmas, nekas mani šajā filmā tā īpaši nepārsteidza - jā, smuki nofilmēta, jā Kotilāra ir lieliska Piafas lomā, bet tie jau ir faktori, kurus no franču kino tu parasti sagaidi. Man šajā filmā izteikti pietrūka kaut kāda pārsteiguma momenta - kaut kā patiešām svaiga, kas šo filmu darītu pārāku par "Reju", "Walk the line" un mazāk populārajām biogrāfiskajām filmām, jo dziesmas jau tajās visās ir skaistas, bet morāle principā apmēram vienāda.
Protams, ja tev patīk Piafas dziesmas (vai vismaz vēlies tās iepazīt), šī filma ir labs sākuma punkts, bet ne vairāk par to.
Nobeigumā - Piafas dziesma "Nē, es neko nenožēloju":

Vēl viena piebilde - Kotilāra ir patiešām ideāli piemeklēta Piafas lomai - tik līdzīga, ka līdzīgāka varbūt pat būt nevar.
2008-02-18
7
comments powered by Disqus