Personīgi mans gadījums ir tā uz robežas. Nē, apspīlētās biksēs es nestaigāju (vismaz pārāk bieži ne), bet klausīties "Gone Hollywood" spiedzoņu man patiešām ir grūti. Vai nu tā ir manu ausu specifika vai kā, bet dažas no šīm skaņām manā uztverē ir stipri vien pārak griezīgas un ausis sāpinošas. Es saprotu, ka tas ir savdabīgs progroka un disko mūzikas krustojums, bet es personīgi būtu vēlējies, lai šis jauktenis būtu tāds mazliet spēcīgāks.
Pat galvenais šīs grupas grāvējs "The logical song", kas no melodijas viedokļa man šķiet ļoti jauka dziesma, vokāla pasniegšanas dēļ īsti labi man nepatīk. Es nesaku, ka visiem ir jādzied kā Berijam Vaitam, bet Rodžera Hodžsona falsets man pārāk nepatīk. Iespējams, ka dziedot normālā tembrā, viņa balss būtu pārāk vienkārša un atmiņā nepaliekoša, bet man tāds variants droši vien tomēr patiktu labāk.
Turklāt nejaukais šeit ir tas, ka falsets tiek pārmērīgi izmantots praktiski visās šī albūma dziesmās - arī lieliskajā "Breakfast in America" un visvairāk jau tāpat pārmērīgi ilgajā un skaņas ziņā "wimpy" "Child of Vision". Vispār sintezatoru skanējums šajā albūmā ir tik ļoti nevīrišķīgs, ka es to pat nosauktu par memļacīgu. Tas, protams, nav labi, šādi izteikties, bet es nevaru teikt, ka man patīk šāds mūzikas pasniegšanas veids. Iespējams, ja šo ierakstu piekoriģēt ar kādu frekvences pazemināšanas programmatūru, tas man patiktu daudz labāk - būtu tāds nopietnāks un baudāmāks, bet šādā veidā es nevaru saprast, kā cilvēki varēja to sapirkties miljonos eksemplāru. Pieguļošas bikses, tas, protams, ir labi, bet sāpošas ausis?