Mad, Bad and Dangerous to Know

The Cross bija grupa, kurā Rodžers Teilors izklaidējās papildu savam pamatdarbam ar Queen astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā. Šeit viņš atteicās no savas bundzinieka lomas un pārņēma ritma ģitāru un vokālista funkcijas. Grupas pirmais albūms, kuram pievērsīšos kaut kad tuvākajās nedēļās, faktiski bija Teilora solo karjeras turpinājums - viņš to ierakstīja praktiski vienatnē un ieraksts bija ieturēts izteiktās deju mūzikas noskaņās.
Šajā ierakstā tikām var dzirdēt jau pilnu grupu, kura piedalījusies gan dziesmu sacerēšanā, gan to ierakstīšanā. Tam ir savi plusi un savu mīnusi. Man nākas atzīt, ka īstenībā jau deju bītiem viņa solo ierakstos bija savs skaistums, kamēr šis "The Cross" albūms ir stipri pablāvs. Dziesmu tematika vismaz atšķirībā no paša Teilora albūmiem ir mazāk uz politiku un vairāk uz mīlestību vērsta. Ne jau tādā ziņā, ka kāds grupas dalībnieks būtu dzimis dzejnieks, bet banāli dziedāt par mīlestību ir vienākši banāli, bet par politiku - nožēlojami. Protams, ir arī dziesmas, kuru tematiku vislabāk var raksturot ar trīs burtiem WTF, bet tas jau arī piederas pats pie sevis.
Būtiskākais mīnuss, protams, šeit ir tajā, ka "The Cross" iedomājas esam riktīga rokgrupa, kurai ir pa spēkam ķerties pie tādas rokmūzikas, kurai arī Queen tuvumā nenāktu. Kurā brīdī Rodžers un kompānija iedomājās, ka viņi varētu būt labi kandidāti, lai izpildītu Džimija Hendrikas "Foxy Lady", es tiešām nezinu. Man gribas brēkt, ka kaut ko tik stulbu es pat no Braiena Meja negaidītu, bet viņš vismaz ir ģitāras virtuozs, bet Klejtons Moss, kuru Teilors bija atradis ar avīzes sludinājuma palīdzību noteikti tāds nav. Es jau nesaku, ka šis vīrs nemāk spēlēt ģitāru, bet Hendrikss ir vismaz divus līmeņus par augstu viņa spējām un iemaņām.
Citas dziesmas vismaz ir pašrakstītas un tajās pārmest zaimošanu nevienam nevar, var gan pažēloties, ka tās īpaši neizceļas ar oriģinalitāti vai ka tās labi paliktu atmiņā. Vienīgā dziesma, kuru no šī albūma varu izcelt, ir "Sister Blue", kura gan ir primitīvs poproka gabals, bet savs skaistums tajā ir. Tikām kā Cross varēja cerēt, ka fenomenāli nesaistošā "Power to love" varētu kļūt par veiksmīgu singlu, es vienkārši nesaprotu. Un nākas man arī atzīt to, ka nekāds izcilais dziedātājs Teilors nav - viņa vokālās spējas ir kaut kur Ringo Stāra līmenī un līdz ar to gaidīt no viņa jebkādus varoņdarbus būtu naivi.
Viena lieta ir obligāti jāpiemin - lai arī The Cross spēlētā mūzika 100% ir roks, tā nepavisam nav līdzīga tai, ko Teilors bija spēlējis un radījis kā Queen dalībnieks - tā ir smagāka par post-"Sheer heart attack" Queen mūziku un vienlaikus mazāk individuāla, kaut ko šādu varētu radīt ļoti daudzas grupas, arī tādas, kurās nav nevienas slavenības, tā ka nav brīnums, ka vienīgā valsts, kur The Cross izdevās kļūt pietiekami populāriem, bija Vācija, jo kā zināms vāciešu gaume mūzikas ziņā ir stipri tāla no labas.
2008-02-19
6.0
comments powered by Disqus