Kazhes pierakstu burtnīca

Kurš cilvēks gan nekad nav domājis par aizbēgšanu prom no civilizācijas - tur, džunģļos, tuksnesī, ledājos, kur neviens nekāps tavā dvēselē, neuzdos muļķīgus jautājumus un neizrādīs savu pārākumu? Kurš cilvēks gan nekad nav vēlējies izjust dabas pirmatnību, nomest liekās drēbes, liekās saistības, liekos priekšmetus un dzīvot pilnīgā harmonijā ar sevi pašu?
Arī mani reizēm ir pārņēmušas šādas aizbēgšanas sajūtas, domas, ka tiekties pēc kaut kā tāda, ko citi tev ir ieskaidrojuši esam par svarīgu, nav pati dzīves sāls, ka var arī savādāk. Bet ir cilvēki, kas par kaut ko tādu domā, un ir cilvēki, kas kaut ko tādu dara. Kristofers Makkendls bija viens no tiem cilvēkiem, kas to darīja, un šī filma ir oda viņa īsajai, bet neordinārajai dzīvei.
Puisis no labas ģimenes, kas nupat lieliski pabeidzis koledžu un būtu varējies iestādies Hārvardas School of Law, vienu dienu ņēma un aizbēga no civilizācijas. Divos gados, ko viņš pavadīja klejojot pa Ameriku, saucoties par Alexander Supertramp (kā super-bomzis, nevis kā grupa Supertramp), Kristofers pieredzēja daudz ko, iespējams, vairāk nekā vairums cilvēku mūža garumā. Domāju, ka šajā gadījumā tā nebūs nekāda baigākā "spoilēšana", ja atklāšu, ka atgriezties pie civilizācijas viņam tā arī neizdevās. Bet es nedomāju, ka tāpēc viņš būtu uzskatāms par naivuli, vientiesi un muļķi. Tā ir cilvēka paša izvēle, ko darīt ar savu dzīvi. Un ja tevi patiešām "daba sauc", tad varbūt tev labāk ir apmesties pamestā
busiņā kaut kur Aļaskā, nevis gadu desmitiem dirnēt savā "cubicle" debesskrāpja 67.stāvā.
Iespējams, ka Kristofera tēls filmā ir idializēts un ka reālajā dzīvē viņš bija mazāk jauks un vairāk traks, bet savā ziņā šī filma nav stāsts par konkrēto Kristoferu Makkendlu, bet gan par tiekšanos pēc brīvības, varētu pat to nosaukt pēc analoģijas ar Vila Smita pagājušā gada filmu par "The pursuit of freedom".
Filmas režisūru uzņēmies aktieris Šons Penns, ko noteikti var uzskatīt par vienu no labākajiem Holivudas pusalternatīvā kino aktieriem (jo klasiskajās "lielajās" filmās viņš patiešām piedalās reti). Galvenajā lomā - Emīls Hiršs, kura līdz šim zināmākā loma bija muļķīgajā tīņu seksa komēdija "The Girl Next Door", bet šoreiz Hiršam piedāvātais materiāls ir daudz sarežģītāks nekā vienkāršs nogribējies tīnis. Uzfilmēts šis stāsts ir vienkārši kolosāli skaisti, varētu pat teikt epohāli. It kā filmā ir pietiekoši maz notikumu, tā plūst rāmi kā upe, tikai dažās situācijās uzbangojot spēcīgāk, bet uz mani tā emocionāli atstāja ļoti spēcīgu iespaidu.
Nezinu, vai tā ir gada labākā filma, bet kaut kur spices tuvumā tai noteikti būtu vieta. Vēl, protams, vajadzētu pieminēt lielisko Eddie Vedder radīto filmas skaņu celiņu. Neesmu gan nekāds "Pearl Jam" fans, bet šoreiz patiešām - visu cieņu!