Kazhes pierakstu burtnīca

Šis Katrīnas Dornas romāns ir kārtējais apliecinājums ļoti savdabīgai tulkojamās svešvalodu literatūras izvēlei Latvijā. Es jau neko nesaku par šo rakstnieci, bet droši vien viņa nav pati spožākā zvaigzne vācu literatūrā. Vismaz vāciskajā Wiki par viņu rakstīts nav, par anglisko nemaz nerunājot. Nē, es nesaku neko sliktu nedz par tulkotājiem, nedz par rakstnieci, tikai brīnos. To taču es drīkstu darīt, vai ne?
Šis romāns stāsta par kādu Austrumvācijā uzaugušu sievieti vārdā Vera, kura brauc uz dzimto pilsētu, kur mirst viņas tēvs, taču viņas attiecības ar tēvu nekad nav bijušas vienkāršas (te varētu runāt par kaut kādu pietiekoši dīvainu variāciju par tēmu Edipa komplekss), tad vēl romānā iesaistās viņas draugs Vincents - psiholoģijas students, Veras māte un tante Regīna. Attiecības ir diezgan murskuļainas un pilnas meliem - galvenokārt, no Veras puses. Vera lielāko daļu sava mūža ir melojusi un tā dēļ viņai nekad nav izdevies tikt pie kaut kādas jēgas, bet viss viņai visu laiku ir kaut kāds neērts un mazliet bezjēdzīgs. Skumji, vai ne? Viņas tēvs bija visu mūžu gribējis bēgt uz Rietumiem, bet tā to arī neizdarījis. Un tas bija viņu darījis par citu cilvēku. Ai, īsi sakot, tur visiem ir savas problēmas, tā ka psiholoģijas studentam Vincentam patiešām būtu plašs darba lauks (ja neskaita to, ka viņam pašam, protams, problēmu ir ne mazāk kā visiem citiem). Beidzas tas viss pietiekami iepriecinoši un Vera pat gandrīz vai atsakās no savas melošanas mānijas, bet nezinu, vai tā būtu lieta, par ko varētu priecāties.
Skaidrs ir viens - šis nav man radīts romāns. Un skaidrs ir otrs - es joprojām esmu savu nebeidzamo stereotipu varā. Proti, mani ļoti reti interesē sieviešu rakstīta proza, un tas ir fakts. Es varbūt esmu seksists, varbūt neesmu, bet nav nevienas sievietes - rakstnieces, kuras darbu dēļ es varētu kļūt traks, kuri būtu mani patiešām nopietni ietekmējuši, likuši uz kaut ko paraudzīties savādāk. Jā - ir rakstnieces, kuru darbos šis tas ir - tādas kā Virdžīnija Vulfa, Margarete Etvuda, Airisa Mērdoka, bet neviens šo rakstnieču darbs, ko esmu lasījis, neierindotos manu visu laiku mīļotāko grāmatu top 20niekā (ok, varbūt Mērdokas "Melnais princis" būtu 50niekā, bet ne vairāk). Un es patiešām mēģinu reizēm sevī to pārvarēt - lasu grāmatas, nepievēršot autora dzimumam, bet vienmēr tā sanāk, ka ja kāds autors mani ir patiešām aizgrābis ar savu darbu, tad viņš nav sieviete. Un es nekādi neesmu nekāds seksuāli minoritāri noskaņots, neesmu "vīriešu cūka" utt., bet tāds lūk ir šis fakts. Ja tu vari manu viedokli atspēkot - lūdzu, dari to.
Kas attiecas uz šo grāmatu, tad tā ir tipiska melodramatiska literatūra, ar dažām traģiskām epizodēm, dažām liriskām epizodēm un nulles paliekošo vērtību. Viena no tām grāmatām, par kurām nākotnē varu bažīties, ka to vēlreiz nejauši nepaņemu bibliotēkā.