Once
Džona Kārnija mūzikls "Once" ir apliecinājums tam, ka ir iespējams arī savādāk. Proti, ka lai uztaisītu patiešām no laika brīvu, skaistu, kolosāli emocionālu, sirsnīgu, dzīves spēku rosinošu un neatkārtojamu filmu, tev nevajag nedz skaļus aktieru vārdus, nedz bagātīgus specefektus, nedz - pats svarīgākais - lielu naudu.
"Once" gandrīz kļuva par nedaudz citu filmu, nekā tas, ko mēs redzējām. Proti, sākotnējos plānos ietilpa, ka galveno varoni šeit atveidos pietiekami populārais īru aktieris Sīliāns Mērfijs, bet tas ņēma un atteicās, līdz ar to pazuda arī gandrīz visi filmas līdzekļi un Kārnijam vajadzēja visu pieskaņot filmas finansiālajām iespējām. Līdz ar to pie galvenās lomas tika mūziķis Glens Hensards, kam pēc idejas vajadzēja būt tikai dziesmu autoram. Filmēšana tika veikta ar vienkāršām rokas kamerām, netika izmantotas nedz studijas gaismas, nedz studijas telpas, bet gan viss tika filmēts patiešām reālās dzīves apstākļos, kas filmai deva neatkārtojamu gan vizuālu, gan tīri emocionālu noskaņu. Un nekas, ka nedz Hensards, nedz viņa partnere šai filmā Marketa Irglova, nav profesionāli aktieri, bet gan mūziķi. Varbūt tieši labi, ka tā. Līdz ar to viņu tēlojums nav pārmērīgi pieslīpēts, bet vienlaikus ir ļoti godīgs, emocionāls un es nebaidos teikts - skaists, bet viņu varoņi - droši vien vistelpiskākie personāži, kādus jebkad man nācies redzēt mūzikla žanram piederīgā filmā.
Protams, par to vai "Once" ir īsts mūzikls, var arī pastrīdēties. No vienas puses, protams, tajā ir daudz dziesmu un tās virza vismaz kaut kādā mērā arī sižetu, bet no otras puses - tā ir filma par diviem muzikāli apdāvinātiem cilvēkiem, kuri nevar lepoties ar sevišķiem sasniegumiem šajā dzīvē, bet starp kuriem izveidojas tāda emocionāla saikne, kas spēcīgāka par jebkuru ...... (ievietot atbilstošu vārdu). Un dziesmas! Kā jau pēc filmas noskatīšanās noskaidroju, Hensards kopā ar savu grupu "The Frames" Īrijā ir labi zināms jau vairāk kā 15 gadus, bet man viņš kļuva par atklājumu šajā filmā, un par lielu atklājumu turklāt. Varētu teikt, ka viņa mūzika ir tāds kā krustojums starp "Coldplay" un Geriju Džūlsu, bet varētu tā arī neteikt. Varu teikt īsi - viņš ir viens lielisks īru dziesminieks, kas spēj aizkustināt, vienlaikus nekļūdams banāls. Un jaunā Marketa, kas gan droši vien nekad nekļūst par ievērojamu aktrisi (jo viņai nemaz nav tādu plānu) ir ne tikai ļoti pievilcīga meitene/jauna sieviete, bet arī patiešām talantīga pianiste, dziedātāja un dziesmu autore (jo kā jau šādā filmā pieklājas, dziesmu izpildītāji uz ekrāna ir arī to izpildītāji un autori aiz ekrāna).
Bet filmas beigas droši vien ir emocionālais mūzikla nobeigums, kādu man ir nācies redzēt, turklāt tas ir vienlaikus skaists, skumjš un aizkustinošs un tajā nav nekā pietēlota un banāla. Kopumā var teikt, ka "Once" - tas ir dzīves un nevis skatuves mūzikls, un ar to tas ir tik īpašs un tik neaizmirstams. Viena no tām filmām, kuras TU nedrīksti nenoskatīties.
"Once" gandrīz kļuva par nedaudz citu filmu, nekā tas, ko mēs redzējām. Proti, sākotnējos plānos ietilpa, ka galveno varoni šeit atveidos pietiekami populārais īru aktieris Sīliāns Mērfijs, bet tas ņēma un atteicās, līdz ar to pazuda arī gandrīz visi filmas līdzekļi un Kārnijam vajadzēja visu pieskaņot filmas finansiālajām iespējām. Līdz ar to pie galvenās lomas tika mūziķis Glens Hensards, kam pēc idejas vajadzēja būt tikai dziesmu autoram. Filmēšana tika veikta ar vienkāršām rokas kamerām, netika izmantotas nedz studijas gaismas, nedz studijas telpas, bet gan viss tika filmēts patiešām reālās dzīves apstākļos, kas filmai deva neatkārtojamu gan vizuālu, gan tīri emocionālu noskaņu. Un nekas, ka nedz Hensards, nedz viņa partnere šai filmā Marketa Irglova, nav profesionāli aktieri, bet gan mūziķi. Varbūt tieši labi, ka tā. Līdz ar to viņu tēlojums nav pārmērīgi pieslīpēts, bet vienlaikus ir ļoti godīgs, emocionāls un es nebaidos teikts - skaists, bet viņu varoņi - droši vien vistelpiskākie personāži, kādus jebkad man nācies redzēt mūzikla žanram piederīgā filmā.
Protams, par to vai "Once" ir īsts mūzikls, var arī pastrīdēties. No vienas puses, protams, tajā ir daudz dziesmu un tās virza vismaz kaut kādā mērā arī sižetu, bet no otras puses - tā ir filma par diviem muzikāli apdāvinātiem cilvēkiem, kuri nevar lepoties ar sevišķiem sasniegumiem šajā dzīvē, bet starp kuriem izveidojas tāda emocionāla saikne, kas spēcīgāka par jebkuru ...... (ievietot atbilstošu vārdu). Un dziesmas! Kā jau pēc filmas noskatīšanās noskaidroju, Hensards kopā ar savu grupu "The Frames" Īrijā ir labi zināms jau vairāk kā 15 gadus, bet man viņš kļuva par atklājumu šajā filmā, un par lielu atklājumu turklāt. Varētu teikt, ka viņa mūzika ir tāds kā krustojums starp "Coldplay" un Geriju Džūlsu, bet varētu tā arī neteikt. Varu teikt īsi - viņš ir viens lielisks īru dziesminieks, kas spēj aizkustināt, vienlaikus nekļūdams banāls. Un jaunā Marketa, kas gan droši vien nekad nekļūst par ievērojamu aktrisi (jo viņai nemaz nav tādu plānu) ir ne tikai ļoti pievilcīga meitene/jauna sieviete, bet arī patiešām talantīga pianiste, dziedātāja un dziesmu autore (jo kā jau šādā filmā pieklājas, dziesmu izpildītāji uz ekrāna ir arī to izpildītāji un autori aiz ekrāna).
Bet filmas beigas droši vien ir emocionālais mūzikla nobeigums, kādu man ir nācies redzēt, turklāt tas ir vienlaikus skaists, skumjš un aizkustinošs un tajā nav nekā pietēlota un banāla. Kopumā var teikt, ka "Once" - tas ir dzīves un nevis skatuves mūzikls, un ar to tas ir tik īpašs un tik neaizmirstams. Viena no tām filmām, kuras TU nedrīksti nenoskatīties.
2008-02-24
comments powered by Disqus