Wet Dream
Esmu ticis līdz brīdim, kad klausos Rika Raita debijas albūmu un redzu, ka tas ir labs. Varbūt ne gluži lielisks. Noteikti ne izcils. Nekādā ziņā ne fenomenāls, bet kopumā labs. Salīdzinoši ar stipri baismīgās kvalitātes "Zee" ierakstu, kas tam sekoja, varētu pat teikt - ļoti kvalitatīvs.
Visvairāk tas līdzinās tādam kā B kategorijas "Dark Side of the moon", un tas nav brīnums, jo tieši DSotM bija pēdējais PF ieraksts, kurā Raitam bija vēl salīdzinoši liela teikšana un tāda dziesma kā "Drop in from the top" tīri audiāli ideāli varētu būt atrodama Dark Side neiekļauto kompozīciju sarakstā. Protams, šo iespaidu vēl pastiprina tas, ka albūma ierakstā Raitam bija palīdzējuši divi ar PF daudz sadarbojušies vīri - ģitārists Snowy White un pūtējs Mels Kolinss.
Dabiski, ka Raits pats šeit uzņēmies vokālista funkcijas un tikpat dabiski, ka salīdzinoši ar PF ierakstiem, šeit viņa sintezatoriem ir lielāka loma nekā ģitārām, bet tas jau nebūtu nekas dīvains. Tekstu ziņā ieraksts ir arī pietiekami floidisks - depresīvi "insightful", ne pārāk uzmācīgs, ne pārāk atmiņā paliekošs. Vairums dziesmu ir stipri vienveidīgas un ne es tās gluži par klasiskām nenosauktu, bet droši vien tā ir lieta, ar ko varētu rēķināties, sākot klausīties šādu albūmu. Par baigāko hitu meistaru Raitu noteikti nenosauksi un par īpašu progrokeri arī nē. Šajā albūmā ir atrodama arī Pinka dziesma - "Pink`s Song", no kuras nosaukuma varētu padomāt, ka Wright = Pink iekš pink floyd, bet faktiski tā ir dziesma, kurā viņš dzied:
Iespējams, ka viņš dzied par savu aiziešanu no grupas, iespējams, ka nē. Absolūti neiederas ierakstā tā pēdējā kompozīcija - "Funky Deux", kurā Raits pēkšņi izmēģina savu roku kā fankmūziķis, mēģinot integrēt vienā brīvās formas džezu, fanku un progresīvo roku, faktiski gan tas izklausās pēc studijas jam session, kurš tāpat vien bez īpaša mērķa pievienots ieraksta beigās, lai tas būtu par dažām minūtēm garāks.
Kopumā neko jaunu šis ieraksts tev kā PF fanam droši vien nesniegs, bet vismaz tas piedāvā tādas kā variācijas par tēmu, kādi būtu PF, ja tajos iekšējā cīņā virsroku gūtu Raits ("The final cut" kā zināms ir tīrs Votersa PF albūms, pēdējie divi ieraksti - Gilmora PF). Raita PF (vismaz septiņdesmitajos) droši vien būtu vairāk orientēts uz atmosfērām, nekā uz melodijām un vairāk uz melodijām, nekā uz kopējo vēstījumu. Galu galā - nav slikti, bet ne-PF fanam pilnīgi nevajadzīgs ieraksts un PF fanam - vajadzīgs vairāk kā vēsturisks fakts nevis kā patstāvīgs ieraksts. Bet iedomāties, ka tas ir tāds kā PF albūms, kas tapis starp "Animals" un "The Wall", bet muzikāli ir drīzāk Dark side turpinājums, ir pietiekami interesanti. Lai arī jāatzīst, ka es tomēr labāk izvēlos Votersa pārmaiņu, nekā Raita konservatīvisma ceļu.
Visvairāk tas līdzinās tādam kā B kategorijas "Dark Side of the moon", un tas nav brīnums, jo tieši DSotM bija pēdējais PF ieraksts, kurā Raitam bija vēl salīdzinoši liela teikšana un tāda dziesma kā "Drop in from the top" tīri audiāli ideāli varētu būt atrodama Dark Side neiekļauto kompozīciju sarakstā. Protams, šo iespaidu vēl pastiprina tas, ka albūma ierakstā Raitam bija palīdzējuši divi ar PF daudz sadarbojušies vīri - ģitārists Snowy White un pūtējs Mels Kolinss.
Dabiski, ka Raits pats šeit uzņēmies vokālista funkcijas un tikpat dabiski, ka salīdzinoši ar PF ierakstiem, šeit viņa sintezatoriem ir lielāka loma nekā ģitārām, bet tas jau nebūtu nekas dīvains. Tekstu ziņā ieraksts ir arī pietiekami floidisks - depresīvi "insightful", ne pārāk uzmācīgs, ne pārāk atmiņā paliekošs. Vairums dziesmu ir stipri vienveidīgas un ne es tās gluži par klasiskām nenosauktu, bet droši vien tā ir lieta, ar ko varētu rēķināties, sākot klausīties šādu albūmu. Par baigāko hitu meistaru Raitu noteikti nenosauksi un par īpašu progrokeri arī nē. Šajā albūmā ir atrodama arī Pinka dziesma - "Pink`s Song", no kuras nosaukuma varētu padomāt, ka Wright = Pink iekš pink floyd, bet faktiski tā ir dziesma, kurā viņš dzied:
And I must go, be on my way
Let me go, I cannot stay
Let me go, I must not stay
Iespējams, ka viņš dzied par savu aiziešanu no grupas, iespējams, ka nē. Absolūti neiederas ierakstā tā pēdējā kompozīcija - "Funky Deux", kurā Raits pēkšņi izmēģina savu roku kā fankmūziķis, mēģinot integrēt vienā brīvās formas džezu, fanku un progresīvo roku, faktiski gan tas izklausās pēc studijas jam session, kurš tāpat vien bez īpaša mērķa pievienots ieraksta beigās, lai tas būtu par dažām minūtēm garāks.
Kopumā neko jaunu šis ieraksts tev kā PF fanam droši vien nesniegs, bet vismaz tas piedāvā tādas kā variācijas par tēmu, kādi būtu PF, ja tajos iekšējā cīņā virsroku gūtu Raits ("The final cut" kā zināms ir tīrs Votersa PF albūms, pēdējie divi ieraksti - Gilmora PF). Raita PF (vismaz septiņdesmitajos) droši vien būtu vairāk orientēts uz atmosfērām, nekā uz melodijām un vairāk uz melodijām, nekā uz kopējo vēstījumu. Galu galā - nav slikti, bet ne-PF fanam pilnīgi nevajadzīgs ieraksts un PF fanam - vajadzīgs vairāk kā vēsturisks fakts nevis kā patstāvīgs ieraksts. Bet iedomāties, ka tas ir tāds kā PF albūms, kas tapis starp "Animals" un "The Wall", bet muzikāli ir drīzāk Dark side turpinājums, ir pietiekami interesanti. Lai arī jāatzīst, ka es tomēr labāk izvēlos Votersa pārmaiņu, nekā Raita konservatīvisma ceļu.
2008-02-25
comments powered by Disqus