Kazhes pierakstu burtnīca

Ar 1973. gadā iznākušo albūmu "Sweet Freedom" britu otrā viļņa progrokeriem "Uriah Heep" beidzot bija izdevies iekustināt milzīgo kalnu. Mūzikas kritiķi, kas iepriekš par grupu bija izteikušies vīpsnājoši un Kenu Hensliju uzskatījuši tikai par piektās šķiras Roberta Fripa imitatoru, bet Deividu Baironu - par neizteiksmīgu kviecēju. "Sweet Freedom" beidzot pierādīja, ka tajā lauciņā, kur tādas grupas kā "Yes", "Genesis" un "Gentle Giant" bija spērušas pirmos nevarīgos soļus, "Uriah Heep" sasniedza iepriekš neredzētas virsotnes. Ar tādām klasiskām episkām kompozīcijām kā "If I Had the Time", "Pilgrim" un "Dreamer" kādreizējie progresīvā roka neglītie pīlēni bija pārvērtušies par visbaltākajiem gulbjiem un radījuši vienu no izcilākajām sava mūzikas žanra pērlēm, par kurām cilvēce runās vēl gadu simtiem un gluži iespējams, ka tāpat kā mūsdienās tiek slavēti un godināti Mozarts un Bēthovens, kādreiz tiks augstākajā godā celti Deivids Bairons un Kens Henslijs, tikai ar tādu piebildi, ka atšķirībā no Mocarta un Bēthovena, kas darbojās šķirti, divdesmitā gadsimta divi ģeniālākie mūziķi savu lielo meistardarbu - fenomenāli izcilo un grandiozo plati "Sweet Freedom" radīja kopdarbā, turklāt viņiem šajā darbā palīdzēja trīs gandrīz tikpat spožas personības - Miks Bokss, Gerijs Teins un, protams, bundzinieks Lī Kersleiks. Tā kā sešdesmitie gadi mūsdienās ir uzskatāmi par bītlu un Vjetnamas kara ēru, tā septiņdesmitie ir iezīmējušies "Sweet Freedom" pārsteidzoši laikmetīgo skaņu dekāde.
Ok, protams, es šeit augstāk leju sviestu. "Sweet Freedom" ir tieši tāds pats ieraksts, kā visi UH albūmi pirms un pēc tā - ar dažām pietiekami labām dziesmām (Dreamer, Stealin`), reizēm ar nebaudāmām sintezatoru skaņām, mazliet banāliem tekstiem un pamatīgu gaudošanu no Bairona puses. Patiesību sakot, visu UH diskogrāfiju, manuprāt, varētu novērtēt ar vienu tādu lielu sešinieku, jo viņi ļoti, ļoti reti ir rādijuši kādas īpašas zīmes, kas kādu viņu albūmu darītu diži labāku vai diži sliktāku par jebkuru citu viņu ierakstu. Viņi nekad nav bijuši nedz sevišķi drosmīgi, nedz sevišķi melodiski, nedz sevišķi inteliģenti, nedz tehniskajā izpildījumā neatkārtojami, Uriah Heep ir "just another rock band", viena no tām grupām, kura ievērojama visvairāk ir nevis ar to, ko tā ir radījusi, bet ar to, ka tā nu jau gandrīz četrdesmit gadu garumā turpina eksistēt. Starp citu, kaut kad tuvāko nedēļu laikā iznāks nu jau 21. grupas studijas albūms ar nosaukumu "Wake the sleeper". Ja Uriah Heep domā, ka viņu mūzika spēj gulētāju pamodināt, es domāju, ka viņi ir naivi. Ja viņi domā, ka jaunais albūms pamodinās viņus pašus, tad es tāpat būšu pietiekami skeptiski noskaņots.